Dāvana Ziemassvētkos mammai

2 komentāri

Jāsāk ar to, ka man katru gadu ir Ziemassvētku koncepcija. Vispirms es gatavoju visiem vienādas Ziemassvētku apsveikuma kartītes. Tāpat dāvaniņas visiem apdāvinājamiem ir par vienu tēmu, ja tā var teikt. Ir bijuši gadi, kad visi saņēma k-ko no Stendera ziepēm, citu gadu – Gustava gardās šokolādes, pirms trim gadiem tie bija žurnālu abonenti, vēl ir dāvinātas grāmatas un krūzītes ar aromātisko kafiju vai tēju. Esmu to priekš sevis atradusi par labu metodi kā neskraidīt pa veikaliem nenormālā iepirkšanās drudzī tā sabojājot sev svētku sajūtu un arī atcerētos, kas ir dāvināts iepriekšējos gados. Izņēmums, protams, parasti ir bērni. Tiem tiek kādas rotaļlietas vai grāmatiņas.

Šī gada koncepcija bija – saimniecībā noderīgs sīkums. Tā, piemēram, vīra māsa saņēma miltu sijājamo, mamma – termokrūzi, kurā paņemt siltu tēju garajos darba pārbraucienos pie stūres, tēvs – speciālu auto lupatiņu un kabatas lukturīti. Mana brāļa sieva saņēma klipšus, ar kuriem aizvērt dažādas pārtikas produktu paciņas, mans vīrs kā liels makaronu mīļotājs – spagetti mēru (tāds kā gredzens ar maināmu diametru atkarībā no pabarojamo cilvēku skaita) utt.

Bet vispār šis ieraksts ir par manas mammas dāvanu, kura (neskaitot dāvanu Aijai) bija vienīgais rokdarbs, kuru šogad gatavoju dāvināšanai. Tā kā man jau ir tradīcija viņai davināt kalendāru-dienasgrāmatu nākamajam gadam un tas vairs nav nekāds pārsteigums, tad šogad izlēmu pievienot arī rokām gatavotu adatu spilventiņu. Mana mamma ir liela kafijas dzērāja, tāpēc spilventiņš tapa kā kafijas krūzīte. Klāt pievienoju arī kafijas paciņu.

Krūzīte ir no filca auduma, pildīta ar spēļmantu sintaponu (tādu, kas ir kā saveltas, mazas bumbiņas). Jāsaka gan, ka mazliet vīlos filca audumā, jo tas izrādījās diezgan plāns un staipīgs (tāpēc arī krūzītes augša tāda formīga). Mēģināju arī ar biezo filcu, bet tas, savukārt, bija pa biezu un, lokot krūzītes formā, tā neveidojās glīti apaļa, bet neregulāri kantaina. Varbūt plāno filcu vajadzēja likt divās kārtās, varbūt vajadzēja izvēlēties citu modeli, varbūt… Bet mammai patika! Un tas ir galvenais! Tagad mammas darbistabā kalpos jauns aksesuārs un savu trauku švammīti, kur līdz šim bija sadurtas kniepadatas, viņa varēs beidzot izmest laukā! :c)

Advertisements

Ziemassvētku brīnums sagaidīts!

6 komentāri

Vēl novembrī Ineses blogā pieteicos uz Ziemassvētku brīnuma radīšanu un gaidīšanu. Tā bija kā slepeno draudziņu vai rūķu spēle skolas laikā, kad izlozes kārtībā saņēmi kāda klasesbiedra vārdu, kuram jāgatavo Ziemassvētku dāvaniņa. Šoreiz tik atšķirība tāda, ka tas tiešām bija svešs cilvēks un dāvanai bija jābūt paša darinātai. Nu, tas ir noticis! Abos virzienos! Es esmu nosūtījusi savu dāvaniņu un arī pati esmu saņēmusi. Cik noprotu, laimīgas nejaušības kārtā, mēs ar Aiju dāvanas radījām viena otrai.

Tātad es saņēmu lieliskus melnus, izšūtus cimdiņus, kuri man der kā uzlieti un tiešām ļoti patīk!

Paldies, Aija! Jo īpašs paldies par to, ka izvēlējies dāvināt tieši melnos, jo es esmu no tiem pelēkajiem latviešiem, kurš pamatā ģērbjas melnā. Protams, šad tad izvēlos arī košus akcentus, bet esmu sapratusi, ka nevaru sevi lauzt un vislabāk tomēr jūtos melnā apģērbā. Un tas nozīmē, Aija, ka Tevis dāvinātie cimdiņi tiks lietoti! :c) Paldies vēlreiz!

Savukārt, es Aijai nosūtīju smalkas mohēras dzijas adītu plecu šalli (lai gan neviens to neliedz tīt cieši ap kaklu, kā parasto šalli).

Adīju mežģīņrakstā ar lielām (šķiet 8. izmēra) adatām no BBB Kid mohair (70% kid mohair/30% poliammide) dzijas.

Mazgājama ar rokām 30oC un gludināma ar vēsu gludekli (uz 1) – Aija, tas Tev! :c)

Šis bija mans otrais mēģinājums adīt tik smalku dziju un vēl mežģīņrakstā (pirmoreiz, novembra sākumā līdzīga (citā krāsā un ar citu rakstu) tapa kā dāvana manai vecmāmiņai). Pati gan izklātā veidā aizmirsu to nobildēt, tāpēc bilde no Aijas bloga.

Paldies, Inese par šo akciju! Nākamgad – atkal! :c)

(Vai! Ļoti jau nu es ceru, kad atsākšu maijā strādāt, spēšu atrast laiku arī rokdarbiem…)

Pēdējā brīža dāvana vārda dienā

2 komentāri

Pagājušajā nedēļā saņēmu kādu negaidītu ielūgumu uz vārda dienas ballīti. Dāvaniņas iegādei laika bija maz (bez tam man nepatīk ar dēliņu staigāt pa lielveikaliem, īpaši – pirmssvētku laikā). Apdāvināmā persona Latvijā uzturas reti, dzīvoklītis tai Rīgā ir ĻOTI mazs (kā mazbudžeta viesnīcas numuriņš), tāpēc izmēros lielas dāvanas atkrita. Tāpat gribējās uzdāvināt k-ko praktisku. Tāpēc tepat piemājas RIMI iegādājos termokrūzi pa… tiešām ļoti maz latiem, bet tas nav galvenais. Termokrūzei tapa adīts apvalciņš, lai laukā salā pie metāla nesalst rokas.

Dzijas – mājās pieejamās. Krāsu izvēle – koša, jo persona temperamentīga, kā arī precējusies ar spāni un pamatā dzīvo Spānijā. Raksti – 3 dažādu veidu pīņu raksti.

Esmu gan dzirdējusi diametrāli pilnīgi pretējus viedokļus par to, ka jādāvina tas, ko pašam gribētos saņemt, bet man tomēr šķiet, ka tā ir pareizi. Arī šoreiz man pašai gribētos saņemt šādu apģērbtu krūzīti, lai laukā staigājot un dzerot karstu tēju, nesalst (vai varbūt – nedeg?) rokas. :c)

Bailes no banānu maizes

Komentēt

Esmu pamanījusi, ka man ir bail no jaunām receptēm. Kad pagaršoju k-ko jaunu un garšīgu, šķiet, ka to pagatavot mājās ir gandrīz neiespējami. Kad tieku pie receptes, tā ilgāku laiku nostāv neaiztikta, jo šķiet, ka to pagatavot ir pārāk sarežģīti. Kad beidzot saņemos un pagatavoju, izrādās, ka nav nemaz bijis tik sarežģīti, vai vēl vairāk – tas ir bijis pavisam vienkārši! Un tad tā recepte uz kādu laiku kļūst par manu “jājamzirdziņu” – gatavoju vairākas reizes, kamēr visi draugi, radi ar to ir pacienāti un pašai apnicis. Tā bija ar suši, tiramisu, siera kūku un citām garšīgām lietām. Tagad rinda pienākusi banānu maizei. Recepti šeit uzgāju jau septembrī, bet pieķēros izmēģināt tikai novembrī. Bailēm lielas acis un tukšs vēders! :c) Recepte izrādījās pavisam vienkārša!

Vispirms sajauc sausās sastāvdaļas:

2 1/4 gl. miltu (šoreiz liku rudzu miltus, bet esmu likusi arī kviešu)

1 tējk. sodas

1/2 tējk. kanēļa

1/2 tējk. muskatrieksta

1 gl. cukura

Tad pievieno:

2 olas,

1/3 gl. ābolu biezeņa (eļļas vietā) (tā kā tvaicēju ābolus savam dēliņam, tad vienkārši notvaicēju lielāku ābolu daudzumu, lai pietiek arī šai maizei)

4 saspaidītus mīkstus, mājās aizstāvējušos banānus (tie arī visbiežāk paliek no dēliņa launaga)

(var arī rozīnes vai riekstus)

Cep 180oC 45-60 min. (līdz nelīp pie koka irbulīša). Atdzesē. Griež šķēlēs.

Vakar gatavotajai pieliku eļļu ābolu biezeņa vietā un pievienoju arī sasmalcinātus lazdu riekstus. Sanāca laba! Pateicoties muskatriekstam un kanēlim, man tā atgādina Ziemassvētkus, bet šķiet līdz tiem jau būšu šo maizi atēdusies. :c)

Mammīte brīvsolī

1 komentārs

Vakar bija viens riktīgi foršs vakars!

Domāju, ka tā var pateikt ne viens vien, kurš vakar apmeklēja “Prāta Vētras” koncertu Arēnā Rīga. Bet man tas bija jo īpaši foršs ar to vien, ka vienu no retajām reizēm, kopš šī gada janvārī piedzima dēliņš, tiku brīvsolī. :c) Jaunās mammas sapratīs! ;cP Nav jau tā, ka es par varītēm rautos ārā no mājas izklaidēties, bet šad tad galvu izvēdināt prasās. Un kur nu vēl labāk, kā “Prāta Vētras” koncertā!

Foto: www.brainstorm.lv

Uz koncertu gājām nelielā kompānijā, taču šoreiz tai nebija nekādas nozīmes, jo es biju nolēmusi pilnībā atslēgties, izdejoties un izdziedāties. Tas man arī izdevās! Vispirms jau domāju, ka manu noskaņojumu neizdevās sabojāt garajām rindām uz garderobi pirms koncerta (nemaz negribas domāt, kādas tās bija PĒC koncerta), jo mēs bijām tik prātīgi (kā jau prātnieku koncerta apmeklētāji :c) ), ka savas virsjakas atstājām mašīnā un devāmies pa tiešo iekšā zālē. Protams, arī vietas izvēle zālē nebija mazsvarīga. Mēs to ieņēmām blakus vadības pultij zāles vidū pretējā pusē ieejai. Līdz ar to mums izpalika “lielā tautas staigāšana” bez kuras neiztiek neviens koncerts. Tāpat mūsu vietas bija pietiekami tuvu un pietiekami tālu no skatuves, lai neviens mūs dejas karstumā negrūstītu, bet mēs arī nejustos atstumti. :c) Jāatzīst, ka pati gan es nebiju nekāda labiņā, jo 1-2 reizes savam vīram uzlecu uz kājas. :c) Un koncerts bija lielisks! Dziesmas zināmas, tātad visas dziedamas un dejojamas. Es tā nolecos, ka likās pēc vakardienas atpakaļskrējiena uz mašīnu plānajā jaciņā jau šodien gulēšu ar plaušu karsoni, bet – viss kārtībā! Vienu brīdi pat tā aizrāvos, ka aizmirsās, kur es esmu, kas man ir apkārt, kas es esmu, kas mani gaida mājās (nezinu, vai tas ir labi). Biju tikai es un mūzika!

Vēl lielāks prieks man ir par to, ka dēliņa pirmā palikšana ar kādu citu (ne mani vai vīru) beidzās veiksmīgi. Viņu pieskatīja mana mamma un viņš mūsu prombūtni nebija pārdzīvojis ar raudāšanu vai niķošanos un sarežģītā gulēt likšana (Mans uzskats ir, ka bērnam jāiemācās aizmigt pašam savā gultiņā un uz rokām vai pie krūts viņš netiek midzināts. Tā kā tagad viņam sākusies dzīve citā līmenī un ir sācis celties kājiņās, tad gulētiešana mēdz ievilkties stundas garumā, jo viņš ceļas, es lieku guļus, viņš ceļas, es lieku guļus utt.) bija izdevusies ātrāk nekā mums pašiem. Drošvien arī tāpēc viņa mammīte varēja mierīgu sirdi doties brīvsolī, jo zināja, ka mājās viss ir kārtībā! :c)

Auduma grāmatiņa

3 komentāri

Agrā rudenī sērfojot pa vispasaules blogiem, uzgāju jauku auduma grāmatiņu, kura likās viegli un ātri pagatavojama tieši manam mazajam lasītājam (lasīt – zelētājam). (Augstāk ievietotajā saitē arī pieejams darba apraksts ar bildēm, izmēriem un aplikāciju šabloniem.) Bez tam tā bija viena no retajām idejām, kas starp 1000 un 1 meiteņu mantām pieejama tieši maziem, vēl gadu nesasniegušiem zēniem.

Tā nu es ķēros pie darba. Atradu vēl vasarā nogriezto džinsu galus, kas bija palikuši no šortu gatavošanas un kurus ar nez kādu 6-to prātu nebiju izmetusi ārā. Tad uz papīra sazīmēju un izgriezu šablonus aplikācijām. Tāpat savācu dažādus mazus auduma gabaliņus, piemeklēju katrai aplikācijai atbilstošāko. Vispirms uz 4 džinsu auduma taisnstūriem ar smalku zigzagu piešuvu aplikācijas. Tad liku audumus kopā ar labajām pusēm un nošuvu visas 4 malas, atstājot atvērumu pa kuru izgriezt uz labo pusi.  Izgriezu sašūto uz labo pusi un visapkārt nošuvu gar pašu maliņu. Ak, jā! Un vidū liku plāna mēteļauduma gabaliņu, lai grāmatiņa stingrāka. Bet vēlāk, kad vajadzēja sastiprināt visas lapas kopā, es to nožēloju, jo viss kopā bija tik biezs, ka nolauzu adatu (resno, 100-tā numura adatu, kas paredzēta tieši bieziem audumiem). Gala rezultātā lapas sašuvu kopā ar rokām, kas arī nebija viegli. Nākamreiz biezo audumu neliktu viscaur grāmatiņai – vidu atstātu brīvu.

Lūk rezultāts! Nu var zelēt skatīt droši! :c)

Aplikācijas izvēlējos atbilstošas manam dēliņam. Vispirms jau uz vāka tika uzšūts dēliņa vārda pirmais burts – “M“. Lai visiem skaidrs, kam tā pieder! :c)

Iekšpusē tapa burulaiva; bumba, kuras dēliņam NU ĻOTI patīk; viņa mīļā krūzīte (Doidy cup); draudzenītes māja (tieši tādā – gaiši zaļā ar sūnu zaļu jumtu – viņa dzīvo); saulīte un, protams, mašīna. Kā nu bez tās! :c)

Trauslās vafeļu tūtiņas

3 komentāri

Man jau sen gribējās iegādāties vafeļu pannu, tādu kā kādreiz – lai cepamā virsma ir gluda, bez jebkādiem dalījumiem k-kādās puķītēs. Tikai klasiskā vafeļu rūtiņa! Tad nu es beidzot pie tādas tiku. Uzdāvināju pati sev dzimšanas dienā (pareizāk sakot, uzdāvināja tie, kuri man uzdāvināja naudu). Vislielākais prieks man bija par mazu, melnu plastmasas izstrādājumu, kuru atradu kastē – konusu, kas paredzēts, lai izveidotu tūtiņas. Cik maz cilvēkam  vajag! :c)

Tā nu taisīju mīklu apmēram tik biezu kā plānajām pankūkām.

250 g margarīna saputo ar 1 glāzi cukura, pa vienai pievieno 3 olas un turpina putošanu, līdz cukurs izšķīdis. Pielej 1 glāzi piena, pieliek 1 tējkaroti vaniļas cukuru un apmēram 1 glāzi miltus. No iepriekš minētā produktu daudzuma sanāca apmēram 50 vafeles.

Nākamajā dienā tūtiņas pildīju ar putukrējumu  + biezpienu. Virsū iztrūka tikai kāda skāba ķiršu oga, bet tik un tā garšīgi! Tā teikt – ar bērnības garšu! :c)

Older Entries