Foto: http://www.wallcoo.net

Vakar noskatījos vācu filmu Cherry Blossoms (2008. gads, orģinālais nosaukums Kirschblüten – Hanami). Acīmredzot filma mani iespaidoja, ja domāju par to vēl šodien. Varētu jau teikt, ka tā ir kārtējā romantiskā filma, kādu kino vēsturē netrūkst. Jā, brīžiem man radās déjà vu sajūta, piem., varoņa Rudi uzturēšanās Japānā raisīja asociācijas ar redzēto filmā Pazudis tulkojumā (Lost in Translation).  Bet neskatoties uz to, man šī filma patika gan ar kopējo noskaņu, gan raisošajām pārdomām par bērnu aizņemtību, vienaldzību, pat nepatiku attiecībā pret saviem vecākiem.

Ar vīra (sākumā pat šķiet – parastā īgņas) lielo mīlestību pret savu mirušo sievu, kurš ir gatavs piepildīt viņas sapni un doties uz otru pasaules malu – Japānu, lai parādītu to mirušajai sievai un veids, kā viņš to izdara.

Tāpat atmiņā palikuši dažādi mīļi un mazliet pat smieklīgi sīkumi, piemēram, kabatslakatiņu siešana kā ceļa norāde lielajā Tokijā un kāpostu tīteņu attēlošana ar ķermeni, mirušās sievas (jeb viņas jakas) “aizvešana” pie ķiršu ziediem.

Un protams Japānas daba, filmas mūzika un buto dejas (angliski – butoh) noslēpums!

Lai gan nemēdzu filmas skatīties atkārtoti (ir taču tik daudz labu filmu, ko skatīties!), taču šī varētu būt izņēmums!