Vakar gulēt aizgāju 1 naktī, jo adīju (ārdīju, un adīju, ārdīju un adīju, …) savam dēliņam ziemas cepuri.

Viss sākās ar to, ka vakar, ejot ārā, izrādījās, ka viņam nav īsti piemērotas cepures šim aukstajam laikam (puņķošanās un klepošanas dēļ ārā nebijām bijuši vairākas dienas). Visas, kas bija atdotas, sadāvinātas un mīļās (vec)babiņas (babiņa viņa ir manam vīram, tātad manam dēliņam (vec)babiņa?) saadītas, bija vai nu pa plānu, pa lielu vai jau pa mazu. Ja būtu vīra laukos, skaidrs, ka (vec)babiņas rokām tai vakarā taptu ne viena vien cepure, :c) bet tā kā bijām mājās, nācās vien pašai iespringt, ko es arī labprāt darīju.

No saviem dziju krājumiem izvēlējos diezgan biezas zilas dzijas atlikumu un baltu efektdziju, kuru kādreiz man no saviem krājumiem iedāvināja mana vecmāmiņa.

Ņēmu savas vienīgās rupjās zeķu adatas (Nr.5) un meklēju aprakstu cepurei ar austiņām. Negribēju savam dēliņam kārtējo bēbju cepuri, bet k-ko stilīgāku. Atceros, ka kādreiz biju Musturā redzējusi ausaini jeb tā saucamo pižiku. To arī atradu un uz pieejamā apraksta bāzes sāku improvizēt, jo man nebija ļoti rupjas dzijas un 7.izmēra adatas, kā arī, sākot uzmest minētos valdziņus, likās, ka gala rezultātā cepure varētu būt pa lielu.

Tātad sāku adīšanu ar labo ausi. Liku kopā abas dzijas un uzmetu 7 valdziņus. Visu cepuri adīju gludajā labiskajā adījumā. Divreiz pieaudzēju pa 2 valdziņiem līdz uz adatas bija 11 valdziņi. Kopumā noadīju 9 rindas. Nenoraucu, bet adījumu atstāju uz adatas. Nogriezu pavedienu.

Turpināju ar atloka adīšanu. Uzmetu 17 valdziņus un noadīju 11 rindas. Tieši tāpat kā labo ausi – nenoraucu, bet atstāju uz adatas. Nogriezu pavedienu.

Tad adīju kreiso ausi tieši tāpat kā labo, tikai pēc pēdējās rindiņas noadīšanas nenogriezu pavedienu, bet turpināju ar to adīt kopā labo ausi, atloku (kuru griezu ar kreiso pusi uz augšu, lai pēc tam atlokot tas būtu ar gludo labisko pusi uz augšu) un kreiso ausi. Mugurpusē uzmetu 15 valdziņus. Turpināju adīt uz 4 adatām pa apli (tā kā improvizēju, nevis pieturējos aprakstam, man uz visām adatām nesanāca vienāds skaits valdziņu, kas vēlāk ietekmēja arī noraukšanu). Noadīju 5 rindas, ņēmu nost balto efektdziju un turpināju tikai ar zilo. Adīju 17 rindas (6. rindā pieadīju klāt atloku) un tad 8 vietās sāku noraukumu (katrā otrajā rindā). Pēc tam ar balto efektdziju aptamborēju cepures malas. Cepurīte gatava!

Bet kā nu bez striķīšiem! Tos arī noadīju, piešuvu cepurei. Nu, tagad gan var likt galvā un iet laukā!

Pirmais, ko teica mans vīrs, ieraugot, ka es knibinos ar abām dzijām, un noskaidrojis, ka tā būs dēliņam cepure, – tā piestāvēšot viņa acu krāsai! :c) Un , jā, tiešām, tā izceļ viņa acu krāsu vēl vairāk.

Hm, kas interesanti! Viņa acu krāsa ir kā nevienam no mums abiem un arī nevienam no viņa vecvecākiem…