Vakar bija viens riktīgi foršs vakars!

Domāju, ka tā var pateikt ne viens vien, kurš vakar apmeklēja “Prāta Vētras” koncertu Arēnā Rīga. Bet man tas bija jo īpaši foršs ar to vien, ka vienu no retajām reizēm, kopš šī gada janvārī piedzima dēliņš, tiku brīvsolī. :c) Jaunās mammas sapratīs! ;cP Nav jau tā, ka es par varītēm rautos ārā no mājas izklaidēties, bet šad tad galvu izvēdināt prasās. Un kur nu vēl labāk, kā “Prāta Vētras” koncertā!

Foto: www.brainstorm.lv

Uz koncertu gājām nelielā kompānijā, taču šoreiz tai nebija nekādas nozīmes, jo es biju nolēmusi pilnībā atslēgties, izdejoties un izdziedāties. Tas man arī izdevās! Vispirms jau domāju, ka manu noskaņojumu neizdevās sabojāt garajām rindām uz garderobi pirms koncerta (nemaz negribas domāt, kādas tās bija PĒC koncerta), jo mēs bijām tik prātīgi (kā jau prātnieku koncerta apmeklētāji :c) ), ka savas virsjakas atstājām mašīnā un devāmies pa tiešo iekšā zālē. Protams, arī vietas izvēle zālē nebija mazsvarīga. Mēs to ieņēmām blakus vadības pultij zāles vidū pretējā pusē ieejai. Līdz ar to mums izpalika “lielā tautas staigāšana” bez kuras neiztiek neviens koncerts. Tāpat mūsu vietas bija pietiekami tuvu un pietiekami tālu no skatuves, lai neviens mūs dejas karstumā negrūstītu, bet mēs arī nejustos atstumti. :c) Jāatzīst, ka pati gan es nebiju nekāda labiņā, jo 1-2 reizes savam vīram uzlecu uz kājas. :c) Un koncerts bija lielisks! Dziesmas zināmas, tātad visas dziedamas un dejojamas. Es tā nolecos, ka likās pēc vakardienas atpakaļskrējiena uz mašīnu plānajā jaciņā jau šodien gulēšu ar plaušu karsoni, bet – viss kārtībā! Vienu brīdi pat tā aizrāvos, ka aizmirsās, kur es esmu, kas man ir apkārt, kas es esmu, kas mani gaida mājās (nezinu, vai tas ir labi). Biju tikai es un mūzika!

Vēl lielāks prieks man ir par to, ka dēliņa pirmā palikšana ar kādu citu (ne mani vai vīru) beidzās veiksmīgi. Viņu pieskatīja mana mamma un viņš mūsu prombūtni nebija pārdzīvojis ar raudāšanu vai niķošanos un sarežģītā gulēt likšana (Mans uzskats ir, ka bērnam jāiemācās aizmigt pašam savā gultiņā un uz rokām vai pie krūts viņš netiek midzināts. Tā kā tagad viņam sākusies dzīve citā līmenī un ir sācis celties kājiņās, tad gulētiešana mēdz ievilkties stundas garumā, jo viņš ceļas, es lieku guļus, viņš ceļas, es lieku guļus utt.) bija izdevusies ātrāk nekā mums pašiem. Drošvien arī tāpēc viņa mammīte varēja mierīgu sirdi doties brīvsolī, jo zināja, ka mājās viss ir kārtībā! :c)