Vēl novembrī Ineses blogā pieteicos uz Ziemassvētku brīnuma radīšanu un gaidīšanu. Tā bija kā slepeno draudziņu vai rūķu spēle skolas laikā, kad izlozes kārtībā saņēmi kāda klasesbiedra vārdu, kuram jāgatavo Ziemassvētku dāvaniņa. Šoreiz tik atšķirība tāda, ka tas tiešām bija svešs cilvēks un dāvanai bija jābūt paša darinātai. Nu, tas ir noticis! Abos virzienos! Es esmu nosūtījusi savu dāvaniņu un arī pati esmu saņēmusi. Cik noprotu, laimīgas nejaušības kārtā, mēs ar Aiju dāvanas radījām viena otrai.

Tātad es saņēmu lieliskus melnus, izšūtus cimdiņus, kuri man der kā uzlieti un tiešām ļoti patīk!

Paldies, Aija! Jo īpašs paldies par to, ka izvēlējies dāvināt tieši melnos, jo es esmu no tiem pelēkajiem latviešiem, kurš pamatā ģērbjas melnā. Protams, šad tad izvēlos arī košus akcentus, bet esmu sapratusi, ka nevaru sevi lauzt un vislabāk tomēr jūtos melnā apģērbā. Un tas nozīmē, Aija, ka Tevis dāvinātie cimdiņi tiks lietoti! :c) Paldies vēlreiz!

Savukārt, es Aijai nosūtīju smalkas mohēras dzijas adītu plecu šalli (lai gan neviens to neliedz tīt cieši ap kaklu, kā parasto šalli).

Adīju mežģīņrakstā ar lielām (šķiet 8. izmēra) adatām no BBB Kid mohair (70% kid mohair/30% poliammide) dzijas.

Mazgājama ar rokām 30oC un gludināma ar vēsu gludekli (uz 1) – Aija, tas Tev! :c)

Šis bija mans otrais mēģinājums adīt tik smalku dziju un vēl mežģīņrakstā (pirmoreiz, novembra sākumā līdzīga (citā krāsā un ar citu rakstu) tapa kā dāvana manai vecmāmiņai). Pati gan izklātā veidā aizmirsu to nobildēt, tāpēc bilde no Aijas bloga.

Paldies, Inese par šo akciju! Nākamgad – atkal! :c)

(Vai! Ļoti jau nu es ceru, kad atsākšu maijā strādāt, spēšu atrast laiku arī rokdarbiem…)