Bija agrs otrdienas, 5. janvāra rīts. Apmēram septiņi. Un viss notika, kā es biju vēlējusies.

Es iegāju vannas istabā un nojautu, ka TAS ir sācies! Tad es pamodināju vīru, kurš bija mājās (kā es biju vēlējusies) teicu, ka uz darbu viņš šodien visticamāk neies un pati nesteidzīgi iegāju dušā. Izmazgāju matus.  Kā biju vēlējusies.

Mēs abi saģērbāmies, paņēmām lielo somu un koferi, uzsildījām mašīnu un braucām Miera ielas virzienā. Sniegs nesteidzīgi krita lielām, baltām pārslām. Ielas bija sniega un mašīnu pilnas (kā jau tas ir vienmēr, kad pilsētā iebrāžas “neparedzamā” stihija ziema). Mazo brīnumu dzemdētavā nonācām ap deviņiem un, lai gan ieradāmies tikai drošības pēc, mūs paturēja, jo izrādās process jau tiešām bija sācies un tas ļoti raiti gāja uz priekšu. Mums ierādīja privātu telpu (nebijām to pasūtījuši, bet laikam pats liktenis mums to piespēlēja), kur es no visas sirds un patikas varēju ieiet sevī un izbaudīt brīnuma pasaulē laišanas procesu. Jā, tieši tā es arī darīju – atcerējos visu, ko biju dzirdējusi un lasījusi par pareizu elpošanu, par atrašanos vertikāli, par gravitāciju utt. Un lēnām, bet tomēr pietiekami ātri tuvināju mazā brīnuma ierašanos.

Es stāvēju pie loga un ārā vēl joprojām sniga balts sniegs, cilvēki un mašīnas steidzās, bet tas bija tik mazsvarīgi! Biju tikai es, VIŅŠ ceļā uz gaismu un baltās, nesteidzīgās pārslas aiz loga…

Kad parādījās sāpes, es tās izlaidu caur sevi, izdzīvoju. Brīžiem atrados tādā kā transa stāvoklī, kad apkārt šķiet nekas neeksistēja, vīra un vecmātes izdotās skaņas likās tālas. Bet sāpju starplaikos mani atbalstīja vīrs – viņš man glāstīja muguru un ļāva atpūsties atbalstoties pret viņu. Tā šķiet, viņš palīdzēja mums abiem – gan man, gan mazajam brīnumam.

Un tad 14.32 ieradās VIŅŠ! Kā mazs, glumjš, silts teliņš (jā tieši tādas asociācijas man tai brīdī radās) viņš izslīdēja no mana klēpja. Tad vecmāte viņu uzlika man uz krūtīm, viņš it kā paglūnēja uz mani un teica “Čau, mammīt! Tad tāda Tu esi no ārpuses!”, un mēs visi trīs kopā bijām TIK laimīgi! Tālāk sākās sarežģījumi ar manu veselību, sistēmas utt. BET tas vairs nav svarīgi! Es biju pati piedzīvojusi šo dienu, es pati biju devusi dzīvību mazajam brīnumam (kā biju vēlējusies)! Mana dēliņa dzimšanas diena bija skaistākā diena gadā un tāda tā būs vienmēr!

Vispiemērotākie vārdi, lai aprakstītu šo brīdi, man šķiet Ineses Zanderes radītie:

pa piena ceļu bērni nāk
pie savas māmiņas
tu ieradies no zvaigznītes
un biji ļoti mazs

bet tētis tevi izcēla
no lielā lāča ratiem
tu biji brīnumbēbītis
ar mākonīša matiem

mēs mājās tevi aiznesām
pa piesnigušu ielu
tu biji mazs – bet pasaule
tev nebija par lielu

Nu jau ir pagājis gads kopš šīs dienas un ir tik daudz piedzīvots – dažādas grūtības un daudz, daudz prieka! Bet ik pa laikam iedomājoties par to skaisto dienu pirms gada, manu sirdi pārņem silts prieks. Cerams tās sajūtas ar laiku neizzūd, bet ir iespējams saglabāt visa mūža garumā.

Daudz laimes pirmajā dzimšanas dienā, mazulīt!