Šī nu gan bija pēdējo gadu viena no grūtākajām nedēļas nogalēm – gan emocionāli, gan fiziski! Vispirms jau mēs braucām uz laukiem uz mana vīra tantes bērēm. Lai gan viņa nebija mana, bet gan vīra radiniece, man tas emocionāli bija ļoti smags brīdis. Gan tāpēc, ka viņa neuzvarēja savā pēdējā cīņā ar vēzi un mira nepelnīti agri, gan tāpēc, ka palikušie tuvinieki (vīrs, meitas un mazmeita) ļoti pārdzīvoja un man bija viņu žēl, gan tāpēc, ka tas raisīja daudz pārdomas par maniem tuviniekiem un viņu aiziešanu (manējie vēl pagaidām visi ir šeit pat līdzās), kā es to spēšu pārdzīvot. Taču neskatoties uz smagumu sirdī, tur ir arī neliels prieka grauds par to, ka tantei vairs nav jāmokās neciešamās vēža sāpēs, bet viņa var noskatīties uz saviem mīļajiem no augšas.

Bez neplānotajām bērēm, nedēļas nogalē mans dēliņš piedzīvoja neplānotu saslimšanu. Un man tā bija vēl grūtāk izciešama, jo bijām laukos pie vīra vecākiem, kur visu laiku tika sniegti draudzīgi un nesavtīgi padomi, kā man mans dēls jāārstē un, netika pataupīti aizrādījumi, ka es gandrīz visu daru nepareizi. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc vecākiem (manā gadījumā – pretējās puses) jābūt tik nenormāli pārgudriem un nekaunīgiem un visu laiku mūs ir jāaudzina ar savu vienīgo pareizo viedokli?…

Tā nu man šajā nedēļas nogalē bija trīs cīņas: ar dēliņa slimību, kura jebkurai mammai ir grūta un izmainās ikdienas prioritātes; cīņa ar savām emocijām bēru sakarā un cīņa ar vējdzirnavām jeb vīra vecākiem. Pfu! Mājās atgriezos pārgurusi!

Bet nekas, gan jau arī manā smilškastē saulīte iespīdēs! :c)