Tā saucamais bodijs par jūras tēmu

4 komentāri

Kad rudenī izrādījās, ka mana dēliņa drēbju krājumos atbilstoši augumam ir daudz vairāk krekliņu ar aizdari starp kājiņām (tā saucamo – bodiju) ar īsām piedurknēm nekā ar garām, izlēmu, ka izmēģināšu savus spēkus un uzšūšu viņam dažus pati. Tā kā manai šujmašīnai nav ne overloka, ne trikotāžas dūrienu, lai veidotu glītas apdares, krekliņus pāršuvu no pieaugušo T-krekliem, tādējādi izmantojot jau gatavo krekliņu glīti apstrādātās malas.

Vispirms sāku ar to, ka piemeklēju atbilstošu pieaugušā T-kreklu. Dzeltenais ar zilām zivtiņām ir no mammas skapja.

Tad ņēmu bodiju, kurš pašlaik der. Izvērsu to uz kreiso pusi, pārlocīju uz pusēm, uzliku uz papīra (žurnālam Impulss ir labas, cietas lapas :c) ) un pārzīmēju. Tā kā priekšpuse no mugurpuses atšķiras, tad piegrieztni uzzīmēju abām pusēm, tāpat arī piedurknei.

Piegrieztnei plecu daļā ir tādas dīvainas ļipas, jo pirmo krekliņu šuvu ar tādu aizdari, kad plecu daļas ir pārlocītas viena otrai, kā tas bieži mēdz būt zīdaiņu apģērbam, lai vieglāk uzvilkt pāri galvai. Taču, šujot otru krekliņu, tas netraucēja, jo nevajadzīgo malu vienkārši nolocīju.

Tad izvērsu uz kreiso pusi T-kreklu, piemeklēju labākās jau apstrādātās malas, piem., piedurkņu galus un kakla izgriezumu, locīju katru T-krekla daļu uz pusēm, saspraudu ar adatām, liku virsū piegrieztni, pārzīmēju un griezu (ar vīļu tiesu rezervei) ārā.

Tad būtu loģiski visu sašūt kopā – sānu vīles, plecu vīles, iešūt piedurknes un apstrādāt apakšējo malu. BET… Pēc sānu vīļu sašūšanas man uznāca krīze, jo sapratu, ka iecerēto aizdari, pārlokot plecu daļu vienu otrai, nevarēšu izpildīt, jo krekliņa kakla izgriezuma apdare bija ļoti bieza un mana šujmašīna dubultā to neņēma. Tad gandrīz mēnesi tādas puspabeigtas ķeskas ik pa brīdim pārcilāju no viena plaukta citā, līdz pagājušajās brīvdienās beidzot izdomāju risinājumu un pieķēros krekliņu pabeigt. Plecu aizdarei izmantoju no lielā T-krekla nogiezto apakšējo malu (tā bija plata un glīti apstrādāta ar overloku), ar kuru apšuvu arī mazā krekliņa apakšu. Locīju to uz pusēm un ar gumijas piešūšanai paredzēto zig-zag dūrienu piešuvu. Iesitu 2 kniedītes un aizdare gatava!

3 kniedītes apakšā un gatavs viss krekliņš! Šodien jau mazais zivtiņš ar jauno krekliņu peldēja baseinā. :c)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bet te vēl attēls pirmā šūtā krekliņa plecu daļai.

Un pats maestro visā godībā! :c)

KINO / Elegy

2 komentāri

Lai gan filmu Elēģija (Elegy, ASV, 2008) biju jau redzējusi, bet vakar to rādīja pa LTV1 un es to ļoti gaidīju, lai noskatītos atkal. Un man tā atkal ļoti patika! Man patīk abi galveno lomu tēlotāji – Penelope Krusa (Penélope Cruz) un Bens Kingslijs (Ben Kingsley). Man patīk filmas sižets un noskaņa. Man patīk filmas skaņu celiņš.

KINO / La grande bouffe

Komentēt

Filmu Lielā rīšana (La grande bouffe, Francija, Itālija, 1973) noskatījos jau pirms pāris dienām, bet nekādi nevarēju saprast savas izjūtas par to. K-kur lasīju, ka kritiķi šo režisora Marco Ferreri filmu sauc par kulta filmu. Nezinu, bet tā laika skandalozākā filma noteikti! Vispār es tajā saskatīju attālu Sekss un lielpilsēta priekšteci – 4 kungi labākajos gados dodas uz kādu villu ar mērķi noēsties, norīties līdz nāvei un tam visam pa vidu – sekss. Daudz seksa! Kopumā man tā doma – norīties līdz nāvei – un galveno varoņu izpildījums likās diezgan pretīgi. Varbūt šo filmu varētu būt interesanti skatīties kā kulinārijas šedervu un ātri pierakstīt receptes. :c)

Vēl interesanti man likās tas, ka visi galveno lomu tēlotāji ir saglabājuši savus īstos vārdus arī filmā, kas noteikti nav nejaušība:

Marcello Mastroianni Marcello
Philippe Noiret Philippe
Michel Piccoli Michel
Ugo Tognazzi Ugo
Andréa Ferréol Andréa

Dziesma, kas gāž dzīlēs un ceļ spārnos

Komentēt

Pirmdienas vakarā, kad braucu mašīnā pa Brīvības ielu centra virzienā un radio sāka skanēt šī dziesma, vispirms sirds sažņaudzās sāpēs, bet tad, sākot pār vaigiem birt lielām, siltām asarām, kļuva TIK viegli! Ak, paldies, Tom Grēviņ no radio101!

Tā ir dziesma, kas mani aizkustina vienmēr, neatkarīgi no garastāvokļa. Tā liek man raudāt no prieka, sajūsmas, bēdām vai dusmām. Principā – vienmēr! :c) Tā ir Leonarda Koena (Leonard Cohen) radītā dziesma Hallelujah. Nenoliedzami, man patīk paša Koena dziedājums, bet vairāk tomēr kustina Džefa Bakleja (Jeff Buckley) versija.

 

KINO / Lady in the Water

Komentēt

Filma Lady in the Water (ASV, 2006) ir pasaka par to kā pasakas varoni dabūt atpakaļ viņas pasakā. Nu, pasakaini! :c) Bet mani neuzrunāja.

KINO / Palavra e Utopia

Komentēt

Portugāļu režisora Manoel de Oliveira biogrāfiskā filma Word and Utopia (Palavra e Utopia, Spānija, Itālija, Francija, Brazīlija, Portugāle, 2000) ir par katoļu priesteri sen senos laikos (17. gs.) un par katoļu baznīcas virtuvi un tās peripētijām. Tā kā esmu luterāne, man katoļu dzīve ir pasveša un diez ko neinteresē. Bet man patīk vēsturiskas filmas un šo filmu skatījos, lai papriecētu ausi un paklausītos portugāļu valodu. :c) Ak, cik skaisti! 2 stundas portugāļu valodas!… :c)

Šoreiz attēls palienēts šeit.

Mīksti, pūkaini un (cerams) arī silti dūraiņi

7 komentāri

Šī ieraksta nosaukumā aprakstītos dūraiņus uzadīju savai draudzenei kā vārda dienas dāvanu.

Mana draudzene ir cilvēks, kuram cimdu (lietussargu u.c. sīkumu) nekad nevar būt par daudz, jo viņa regulāri tos k-kur aizmirst vai pazaudē. :c)

Dūraiņi ir pavisam vienkārši un ātri pagatavojami, jo adīti pavisam gludi, bez jebkādiem rakstiem un no ļoti biezas dzijas ar 8. izmēra adatām. Dzija ir 50% vilna un ar krāsu pāreju no balta – rozā uz violetīgi pelēku. Lai cimdiņi būtu vēl vairāk mīksti, pūkaini un silti, kā arī, lai mazliet nomāktu dzijas rozīgumu, pievienoju 2 pavedienus violetas mohēras (50%) dzijas.

Uzmetu 21 valdziņu, sadalīju pa 3 adatām. Vispirms adīju 2 rindas kreiliski, tad 5 rindas labiski un atkal 2 rindas kreiliski. Tad adīju 15 rindas labiski, iezīmēju īkšķi un atkal 15 rindas labiski. Visbeidzot, katrā rindā 4 vietās noraucu. Tā kā dzija bija tiešām bieza un noraucot tā veidoja diezgan caurumainu adījumu, tad noraukšanas posmu pāradīju ar 6,5. izmēra adatām.

Kad cimdi bija gatavi, tie likās pārāk vienmuļi, tāpēc izlēmu tos nedaudz uzlabot – izvēru cauri divas dažādas rozā lentītes un sasēju tās nelielā bantītē. Dūraiņi gatavi!

Tāda nu man bija dāvana draudzenei vārda dienā – cimdiņi un iepriekšējā ierakstā aprakstītie cepumi.

Older Entries