Pirms atrādīt pašu jaciņu, man jāpiemin, ka tā varēja tā arī netapt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mana vīra babiņa, kura ir uz gultas un to vien dara, kā ziemās ada un vasarās tamborē, dēliņam saadīja neskaitāmus cimdus, zeķes un dažas jakas pirms viņš vispār bija dzimis. :c) Diemžēl, tāda priekšlaicīga apadīšana ir izgāzusies, jo pašlaik no visām jaciņām neviena neder – vai nu pa mazu, vai arī pa lielu.

Otrkārt, neskatoties uz to, ka nekad neesmu bijusi nekāda nopietnā adītāja, man arī nav bijusi vēlēšanās k-ko adīt. Atceros, kā kopā ar Bieni gaidot savus mazuļus (mums bija noteikts viens dzemdību dienas termiņš), man bija pilnīgi vienaldzīgi tie daudzie skaistie pūriņa komplekti, kurus bija uzcakinājusi Biene. Man tie patika, bet pašai negribējās pat vismazākās zeķītes darināt. Reiz pat grūtniecības dullumā par to sastresojos (jo tas tak nav normāli, ka topošajai māmiņai negribas neko radīt, iegādāties savam mazulim) un iegādājos baby dziju neitrālās krāsās (līdz pašām dzemdībām īsti nezināju un negribēju zināt, ko gaidu). Tā vēl šodien tā dzija stāv plauktā… :c)

Varbūt abi augstāk minētie ir savstarpēji saistīti un manu tā jau ne visai lielo vēlēšanos nomierināja doma, ka ir taču babiņa, kas jau ir saražojusi adījumu kalnus līdz pat skolas vecumam. :c)

BET šoreiz bija citādi un, kad dēliņa drēbju atvilknēs pēkšņi vairs nebija nevienas adītas jaciņas, kura derētu, izlēmu, ka to uzadīšu pati un babiņai nejautāšu. Kad, neko ļaunu nenojaušot, :c) Bienei ieminējos, ka esmu ieplānojusi uzadīt jaciņu, dzija jau ir, tikai jāatrod – KĀ, viņa ātri uzskicēja shēmu, pēc kādas adīt un aprēķināja, cik valdziņu man jāuzmet. :c) Nu, vairs nevarēju spirināties un atlikt šo darbiņu. :cD Tā nu tapa pirmā pašas adītā jaciņa manam dēliņam pēc sekojošas shēmas (un ar regulāru pielaikošanu pie jaciņas, kura pašlaik der).

Kā redzams, adīju reglānu, kad priekša un mugurpuse adītas kopā. Nav sarežģīti un bez tam 2 vīles, ko sašūt mazāk… :c) Adīju no 3 krāsu itāliešu dzijām (50% vilna, 50% akrils, 140 m/50 g) pavisam gludā adījumā ar  adatām Nr. 3,25, tikai piedurkņu gali, apkaklīte un jaciņas apakša ir sviķelī 1/1 un adīta ar adatām Nr. 4.

Kopumā ar paveikto esmu apmierināta, tikai tā arī nekļuva skaidrs kāds sīkums – kā panākt, lai abas noraucamās malas veidojas vienādi glītas. Ja adīju pēc grāmatas apraksta, izskatījās briesmīgi, ja klausīju Bienes ieteikumam un adīju dažus valdziņus griezti, bija jau labāk, bet ne pavisam.

Un pats nepatīkamākais un ilgākais process man beigās izvērtās visa sašūšana kopā un diegu galu savilkšana. Kad tas beidzot bija izdarīts, iešuvu oranžas (tādas kā mājās bija) podziņas un uztamborēju tādas pašas krāsas lācēna sejiņu, kuru piešuvu uz piedurknes.

Ak, jā un vēl! Lai arī regulāri piemērīju un adīju it kā ar rezervi, jaciņa rudenī noteikti vairs nederēs. Ja ķermeņa daļai ir rezerve, tad piedurknes ir sanākušas tieši laikā vai pat varbūt milimetru pa īsu. :c( Būs jāada vēl viena jaciņa! :c)

Lāča galviņu tamborēju pēc sekojošas shēmas, kura izfotografēta no kādas ne man piederošas grāmatas, tāpēc nosaukumu un autoru nepateikšu.

Un kas vēl interesanti. Adot šo jaciņu, atklājās, ka es visu laiku gan labiskos, gan kreiliskos valdziņus biju adījusi griezti. Kurš gan man to bija iemācījis?… Ja ar labiski griezto ātri tiku skaidrībā un pāriet uz parasto labisko adījumu nebija problēmu, tad ar kreilisko valdziņu adīšanu gāja daudz grūtāk. Sākumā ilgi blenzu uz abu veidu aprakstu, kamēr vispār sapratu, ar ko tie atšķiras. Kad sāku mēģināt, izrādījās, ka tas ir TIK sarežģīti adīt parasto kreilisko valdziņu un tas drīzāk likās kā grieztais! :c) Redz, kādas atklāsmes no vienas mazas jaciņas! :c)

 

P.S. Un, paldies, Maiju par manas iedvesmas noķeršanu aiz astes! ;c)