Šodien pēc divu nedēļu pārtraukuma mana dzīve vairāk vai mazāk ir atgriezusies savās sliedēs. Pēdējās nedēļas mūsu (paplašinātajā) ģimenē tika atkal pavadītas uz sēru nots, jo mana vīra mammai atklāja galvā audzēju, tas tika steidzami operēts. Nu jau viss ir gandrīz  labi, jo ir saņemta atbilde, ka audzējs bijis labdabīgs, bet pēdējās padsmit dienas mūsu šaurajā 44 m2 dzīvoklītī brīžiem dzīvojām 5, brīžiem 4 cilvēki – visi uzvilkti no stresa. Un jāsaka visas šīs dienas es jutos kā ciemiņš savās mājās, jo vīra mātei un māsai ir talants visu vadību pārņemt savās rokās un nepieņemt mūsu dzīves ritmu. Tā nu es līdz šodienai nebiju rokās paņēmusi nevienu iesākto rokdarbu un nebiju noskatījusies nevienu filmu, grimu nelielā depresijā. BET – lai dzīvo pavasaris un lai ciemiņiem labi klājas – viņu mājās!… :c) Šodien beidzot izvēdināju visu māju un elpoju podiņos saziedējušās hiacintes pilnu krūti! :c)

Visa augstāk minētā dēļ, neesmu pateikusi daudzus jo daudzus – PALDIES!

Pirmkārt, Irēnai un Aijai par jau sen saņemto “paldies” par piedalīšanos “Lai top dāvana!” konkursā. Tā kā šai sakarā sen jau viss visos iesaistītajos blogos ir pateikts (par organizēšanu, par iedvesmošanu utt.), tad es saku vienkāršu, bet ne mazāk sirsnīgu – paldies!

Otrkārt, Maijai un Daigai, kuras ir atzinušas, ka ieskatās manā burtnīcā. :c)

Paldies par novērtējumu, bet es šo tradīciju neturpināšu, jo man tas pārāk atgādina ķēdes vēstules. Un bez tam man tiešām nav 5 mīļāko blogu. Manā bookmark-u sarakstā ir kādi 40 blogi (gan vietējie, gan ārzemju), kuros regulāri ieskatos, lasu, priecājos, bēdājos līdzi, iedvesmojos, dažreiz (reti gan) arī k-ko iekomentēju.

 

Un visbeidzot gribu pateikt lielu PALDIES tiem vairākiem desmitiem anonīmo (un ne tik anonīmo) sekotāju, kuri ielūkojas šeit katru dienu, bet neko jaunu nesaskata, bet vēl joprojām turpina to darīt. :c)

Lai visiem košs pavasaris!