Jāatzīstas, ka es savā garajā mūžā (nu gan uzrakstīju, kā kundzīte ap astoņdesmit :c) ) vēl nekad nebiju nogaršojusi sparģeļus. Atceros tik kā mana kolēģe-draudzene, kura tagad dzīvo Vācijā un pirms gadiem 5-6 vēl tikai cerējās ar savu vīru, katru pavasari gaidīja to brīdi, kad dosies uz Vāciju un atēdīsies garšīgos (tā viņa teica) sparģeļus, jo tad tur sākas sezona, tie ir lēti, svaigi un garšīgi. Tā kā man ne reizi nav palaimējies pie viņas ciemoties pavasarī, tad nekad neesmu tikusi pie tiem īstajiem sparģeļiem, bet vakar nenoturējos un pagatavoju tos pati uz savu galvu, bez pieredzējušas sparģeļēdājas padomiem. :c)
Foto: www.cetrassezonas.lv
Gatavoju pēc cetrassezonas.lv pieejamās receptes, tikai grilēšanas vietā baltos sparģeļus nomizoju, nogriezu mazliet no kāta lejas daļas un vārīju tos seklā sālsūdenī kādas minūtes 4-5. Klāt gatavoju gan karstā ūdenī vārīto olu bez čaumalas, gan Bearnas (citur gan tāda pat tiek saukta par Holandes mērci) mērci. Pavisam vienkārši izskaidrota mērces pagatavošana arī šajā vietnē. Ja vārītās olas izdevās un garšoja tīri pat OK, tad mērce neizdevās tik viendabīga un krēmīga (vai nu pa augstu temperatūra vai pa maz putoju), kā arī tā man likās daudz par treknu.
Secinājums – sparģeļi man (un vīram arī) garšoja pat ļoti! Gatavošu tos vēl, tikai bez mērces, visticamāk pēc šīs Kristas blogā ievietotās receptes, kur tie cepti cepeškrāsnī ietīti vītinātā šķiņķī.
Kad vakariņas bija paēstas, gribējās uzzināt vairāk, kas tad īsti ir sparģelis? Un izrādās, tas ir ne tikai ārkārtīgi sens augs, bet arī ļoti veselīgs un uzturvielām bagāts. Bez tam to ir iespējams audzēt un tas ļoti pat labprāt to dara arī Latvijā.
Foto: www.irlaiks.lv
Zemāk daži izvilkumi no interneta plašumiem par sparģeļiem.
Sparģeļu vēsture sākās jau 2000 gadu pirms Kristus, to latīniskais nosaukums ir „asparagus”. Tolaik ēģiptieši, grieķi un romieši tos jau audzēja un kultivēja. Viduslaikos sparģeļi bija pieprasīts ārstniecības augs pret dažādām kaitēm. Tikai Francijas Saules karalis Ludvigs XIV sparģeļus no jauna atklāja jaunajiem laikiem. (avots)
Sparģeļi jeb Asparagus officinalis L. ir daudzgadīgi liliju dzimtas augi. Košā zaļuma dēļ tos audzē arī kā dekoratīvus augus, tomēr sparģeļu galvenā īpašība ir augstā diētiskā uzturvērtība.
Simt gramos sparģeļu asnu ir apmēram 40 mg C vitamīna, 1,3 mg karotīna, 0,18 mg tiamīna (B1 vitamīns), arī citi vitamīni. Vitamīnu daudzveidības ziņā sparģeļi ir vērtīgāki par kāpostiem, tomātiem, redīsiem un gurķiem. Asnos bagātīgi atrodas kālija (207 mg), fosfora (62 mg), kalcija, magnija un dzelzs minerālvielas, arī aminoskābes. Sparģeļus tautas medicīnā lieto kā spēcīgu diurētisku līdzekli; arī tad, ja cilvēks cieš no nieru slimībām, nierakmeņiem, urīnpūšļa iekaisuma, sirdsklauvēm, epilepsijas vai plaušu slimībām.
Sparģeļu asnos ir asparagīns – tas pazemina arteriālo asinsspiedienu, palielina sirds muskuļu kontrakcijas un paplašina perifēros asinsvadus. Homeopātijā izmanto svaigus, jaunus sakņu dzinumus – asnus. Sparģeļi labi tīra asinis. Šos dārzeņus ēd vārītus ar sviestu vai mērci, pievieno zupām, gatavo salātus un sautējumus. (avots)
Cilvēkiem ar sirds mazspējas pazīmēm uzturā pēc iespējas vairāk ir jālieto sparģeļi.
Šis uztura produkts vienlaicīgi ir arī oficiāls medicīnas līdzeklis, kas izvada no organisma lieko ūdeni, paplašina sīkos asinsvadus, palēnina sirdsdarbības ritmu, samazina asinsspiedienu. Bez tam sparģeli samazina žultspūšļa un urīnpūšļa iekaisumu. (avots)
Ēšanai ir piemēroti no zemes neizspraukušies vai arī tik tikko izdīguši stublāji. Mēdz būt baltie, zilganie un zaļie sparģeļi. Zaļo sparģeļu dzimtene ir Francija. Tie garšo līdzīgi brokoļiem un, pateicoties augstajam hlorofila saturam, tajos ir vairāk C vitamīna un minerālvielu nekā baltajos sparģeļos. Zaļie sparģeļi nav jāmizo. Baltie sparģeļi jāmizo no galviņas uz leju, jo rūgtās vielas sakrājas galvenokārt sparģeļa galā, tādejādi no tām ir vieglāk izvairīties.
Latvijā var iegādāties gan importētus, gan Latvijā audzētus sparģeļus. Īstā sparģeļu sezona sākas aprīļa beigās un ilgst līdz jūnija vidum. Sparģeļi ir samērā dārgi, un, lai attaisnotu pietiekami augsto cenu, tiem jābūt svaigākiem par svaigu. Vislabāk, protams, ja tie taisnā ceļā no dobes nonāk virtuvē. Sparģeļu svaigums ir svarīgākais priekšnoteikums lieliskai šo dārzeņu garšai. Tikai ar sekojošu svaiguma pārbaudi iespējams noteikt, vai sparģeļi tik tiešām ir svaigi: tie nav ne sažuvuši, ne apkaltuši griezuma vietās, griezuma vietas ir gludas un spīdīga, saspiežot kāta apakšdaļu, atskan viegls knakšķis un iztek nedaudz sulas – ar patīkamu, nevis skābu smaržu. (avots)
Nevajadzētu pirkt kuru katru sparģeļu bunti, kas redzama lielveikalu plauktos.Izvēlētajiem sparģeļiem jāatbilst šādiem kvalitātes kritērijiem:
1. Sparģeļu kāti ir maza diametra, stingri un nesakrunkoti.
2. Sparģeļu galviņas ir ciešas un kompaktas.
Ja sparģeļu kāti ir lieli un biezi, tas nozīmē ka sparģeļi novākti pārāk vēlu un būs koksnaini ar rūgtu piegaršu. Pārāk vēlu novākti ir arī sparģeļi ar izstīdzējušām vai vaļīgām galviņām. Ja sparģeļi ir savītuši un ļengani, tie noteikti ir pavadījuši parāk daudz laika veikala plauktā un sāk jau sadalīties – bēdziet ko kājas nes. Ideāli garšos sparģeļi apmēram zīmuļa biezumā. Tomēr tādus ne vienmēr var atrast, tapēc var izlīdzēties arī ar nedaudz biezākiem.
Sparģeļa galviņa ir vismaigākā un kāts pakāpeniski kļūst arvien stingrāks un cietāks. Tajā vietā kur kāts kļūst pārāk ciets, tas paliek arī negaršīgs, tapēc jāatrod punkts, kurš atdala sparģeļa gardo un maigo daļu no cietās un negaršīgās.
Sparģeļus var cept, grillēt, vārīt, sautēt un tvaicēt. Visos veidos pagatavoti sparģeļi būs gana gardi, ar noteikumu, ja tie ir mīksti, bet nedaudz kraukšķīgi. Visvienkāršāk to var panākt, vārot sparģeļus katliņā seklā ūdenī. (avots)
Man šo visu izlasot, kļuva skaidrs, ka sparģeļus vajag ēst, jo īpaši to sezonā. Un tā kā es to esmu izdarījusi krietnu laiku pirms sezonas, tad skaidrs, ka maijā-jūnijā meklēšu tos veikalos un tirgū atkal. :c) Vēlams lai tie būtu Latvijā audzēti, bet, ja ne, tad vismaz Vācijā.
Dokumentālā filma Babies (Francija, 2010) ir par 4 dažādu pasaules valstu (Namībijas, Japānas, Mongolijas un ASV) zīdaiņu gadu viņu dzīvē, kopš dzimšanas līdz 1 gada vecumam. Filmai ir rāms plūdums, skaists kadrējums. Tā kā filmas galvenie varoņi ir zīdaiņi, tad kadrā lielākoties ir tie un vecāki parādās minimāli, kas gan dažreiz man traucēja un es īsti nevarēju saprast, vai tēvi šajās atšķirīgajās kultūrās vispār audzināšanā neiesaistās (Japānā un ASV gan dažreiz bija redzams arī tēvs) un vai mātes tiešām ir tik maz klāt saviem bērniem (izņemot Namībiju, kur bērns burtiski izaug mātes klēpī un 1 metra attālumā ap to). Tā kā vakar biju uz semināru par tēmu Bērna emociju valoda (kā izprast bērna emocijas un veicināt to pašregulāciju), šī filma jo īpaši man lika aizdomāties par to, ka bērniem, kuriem šķietami tiek nodrošināts labākais (apģērbs, pārtika, medicīna, izklaides, mantu dažādība, utt.) fiziski attīstās vienādi ar tiem, kuri it kā dzīvo ārpus civilizācijas, taču šiem bērniem (Namībijas) noteikti ir ciešāka emocionālā sasaiste ar māti.
Vēsturiskā drāma 
Liki burtnīca 