Dokumentālā filma Babies (Francija, 2010) ir par 4 dažādu pasaules valstu (Namībijas, Japānas, Mongolijas un ASV) zīdaiņu gadu viņu dzīvē, kopš dzimšanas līdz 1 gada vecumam. Filmai ir rāms plūdums, skaists kadrējums. Tā kā filmas galvenie varoņi ir zīdaiņi, tad kadrā lielākoties ir tie un vecāki parādās minimāli, kas gan dažreiz man traucēja un es īsti nevarēju saprast, vai tēvi šajās atšķirīgajās kultūrās vispār audzināšanā neiesaistās (Japānā un ASV gan dažreiz bija redzams arī tēvs) un vai mātes tiešām ir tik maz klāt saviem bērniem (izņemot Namībiju, kur bērns burtiski izaug mātes klēpī un 1 metra attālumā ap to). Tā kā vakar biju uz semināru par tēmu Bērna emociju valoda (kā izprast bērna emocijas un veicināt to pašregulāciju), šī filma jo īpaši man lika aizdomāties par to, ka bērniem, kuriem šķietami tiek nodrošināts labākais (apģērbs, pārtika, medicīna, izklaides, mantu dažādība, utt.) fiziski attīstās vienādi ar tiem, kuri it kā dzīvo ārpus civilizācijas, taču šiem bērniem (Namībijas) noteikti ir ciešāka emocionālā sasaiste ar māti.

Nu, jā un skaidrs, ka nav nepieciešamas nez kādas tur smalkās motorikas mantiņas, lai bērns pilnvērtīgi attīstītos, jāpalaiž tik viens zaļā pļavā un bērns pats dabā atradīs nepieciešamās lietas, kas attīstīs viņa maņas. :c)

Un vēl, man ļoti uzskatāmi likās, ka dzīvokļu bērni (ASV un Japānā) ir daudz raudulīgāki un niķīgāki nekā tie (Mongolijā un Namībijā), kuri dzīvo un uzaug var teikt zaļā pļavā vai tuksnesī.

Nu, vienvārdsakot, man filma patika un es jebkurai (jo īpaši – jaunajai) māmiņai ieteiktu to noskatīties.