Manas mīļākās kartupeļu pankūkas

Man kartupeļu pankūkas negaršo! Tā es domāju līdz šodienai, kad tās uzcepu pati. Citu ceptās man negaršo, jo tās ir mīkstas, izsutinājušās. Tāda kā cepta kartupeļu putra. Bet man gribētos, lai tās ir zeltaini brūnas un kraukšķīgas. Acīmredzot, nav manā dzīves ceļā neviens pareizais kartupeļu pankūku cepējs gadījies. :c) Taču šodien izcepu pankūkas pati. Hm, bet kas gan vispār nosaka, vai tas ceptais produkts ir pankūka? Ja tas, ka cepts tiek krējuma konsistences šķidrums jeb mīkla, tad manis ceptās nemaz nav pankūkas. Es pēc pavāra Mārtiņa Sirmā ieteikuma kādā senā raidījumā cepu rīvētus kartupeļus. Manas pankūkas bija uz rupjās rīves rīvēts kartupelis + mazliet sāls. Spēcīgi nospiests šķidrums, kura tur bija tiešām daudz. Cepšana lielā eļļas daudzumā uz ļoti sakarsētas pannas. Vēl tikšana vaļā no lielā eļļas daudzuma, uzliekot pankūkas uz papīra dvieļa. Un tā saucamās kartupeļu pankūkas gatavas!

Bet, kas pa garšu! Tikai tīra kartupeļu garša!

U-ū! Strix aluco jeb meža pūce

Mans dēliņš draudzējas ar pūcēm jau gandrīz kopš dzimšanas. Tas bija viens no pirmajiem dzīvniekiem, kuru viņš sāka atpazīt grāmatās un attēlot tā ūjināšanu. Tagad, braucot gar mežu un pajautājot, kas dzīvo mežā, atbilde ir zināma – U-ū! Tātad pūcīte! Dīvainā kārtā mēs, vecāki, šo pieķeršanos bijām palaiduši garām un pūcīte mājās parādījās tikai šī mēneša sākumā pēc Brīvdabas muzeja gadatirgus, kur iegādājāmies pūcīti-svilpīti. Manuprāt, lielisks dizains!

Taču vakar, kad dēliņa slimošanas dēļ darbā nekādi nevarēju koncentrēties saviem darba pienākumiem un gribējās savu mazo slimnieciņu k-kā iepriecināt, uzskicēju pūcīti un vakarā diezgan īsā laikā to pašuvu. Tas gan jau bija, kad dēliņš saldi čučēja, tādēļ lielais satikšanās prieks šorīt man izpalika. Šodien abi roku rokā pārvietojas pa māju ūjinādami.

Starp citu, 2011. gads Latvijā ir pasludināts par meža pūces gadu. Zemāk informācija par šo it kā tik parasto putnu.

Meža pūce (latīņu: Strix aluco) ir vidēja izmēra naktsaktīva pūce, kas sastopama lielākajā daļā Eirāzijas un ir parastākā pūču suga Latvijā. Izdala 11 meža pūču pasugas, Latvijā sastopama nominālā pasuga Strix aluco.

Kā ligzdotāja sastopama Palearktikas skujkoku un lapu koku un jauktu koku mežu zonā, mazākā mērā skujkoku mežos. Parastākā pūce Eiropā, ligzdo no Skandināvijas ziemeļos līdz Vidusjūras piekrastei dienvidos. Nav sastopama Skandināvijas, Somijas un Krievijas ziemeļos, kā arī Īrijā un Īslandē. Ārpus Eiropas sastopama Tuvajos Austrumos, Āfrikas ziemeļrietumos un Rietumsibīrijas dienvidos. Nošķirts ligzdošanas areāls Āzijas austrumos un vidienē. Meža pūce ir nometniece visā tās areālā. Labprāt ligzdo ne vien mežos, bet arī parkos, alejās, kapsētās, pat pilsētās – jebkurā vietā, kur pieejami koki ar pietiekoši lieliem dobumiem ligzdošanai un barība.

Meža pūce ir parastākā no 13 Latvijā reģistrētajām pūču sugām, kas bieži sastopama mozaīkveida ainavās, bet ne pārāk bieži mežu masīvos. Iespējamais iemesls šādai biotopu izvēlei ir ligzdošanai piemērotu lielu un dobumainu koku trūkums mežaudzēs.

Sugai ir plašs izplatības areāls un liels īpatņu skaits, tādēļ globālā mērogā tā nav apdraudēta. Vairumā Eiropas valstu (Eiropā dzīvo vairāk kā puse no sugas pasaules populācijas), kurās meža pūces ir sastopamas, netiek novērotas būtiskas to skaita izmaiņas.

 (Avots: Wikipedia)

Meža pūce ir visbiežāk sastopamā no 13 Latvijā reģistrētajām pūču sugām, un tās krāsa variē no gaiši pelēkas līdz tumši rūsganbrūnai. Aktīva krēslā un tumsā, kad meklē barību, pārsvarā – peļveidīgos grauzējus. Ligzdu meža pūce pati negatavo, mazuļu audzēšanai tā meklē lielus koku dobumus. Retos gadījumos ģimenes turpināšanai izvēlas lielas citu putnu būvētās zaru ligzdas vai ēku spraugas, pažobeles un drupas. Pavasara pievakarēs bieži dzirdama pūču tēviņu ūjināšana “huū hu huhuhuhū” vai spalgie mātīšu saucieni “kī-vik”.

(Foto un teksta avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība)

Auduma grāmatiņa II un bikšeles no lakata

Sestdien devāmies ciemos pie kādas mazas jaunkundzītes „E” uz 1 gada jubileju. Papildus doidy cup, uzšuvu arī auduma grāmatiņu. Šuvu tāpat, kā sava dēliņa grāmatiņu, tikai grāmatas lapas ir no velveta auduma un aplikācijas izvēlējos mazliet meitenīgākas (ak šie pieaugušo stereotipi par to, ar ko piederas spēlēties un uz ko skatīties zēniem un meitenēm… :c) ). Šoreiz arī mācījos no savas iepriekš pieļautās kļūdas un lapām pa vidu mēteļaudumu liku nevis visā atvēruma garumā, bet pārgriezu uz pusēm un vidu atstāju brīvu. Adatu nenolauzu. Kopā sašuvu bez grūtībām.

Bilžu fonam izmantots dēliņa gatavotais ietinamais papīrs. :c)

Savukārt, izmantojot Laines blogā ievietoto aprakstu, pašuvu bikšeles savam dēliņam. Izejmateriāls – sens, plauktā aizstāvējies zīda (visticamāk – mākslīgā) lakats un gumija. Pavadītais laiks – smieklīgi mazs. Gandarījums – liels. Kustību brīvība – vēl lielāka! :c)

K-kur jāizrok lielāks lakats, lai var uzšūt arī garās bikses, jo šīs tādas īsas.

Vispār pašai arī gribētos sev tādas pludmales bikses, bet kur tad nu TIK lielu lakatu ņemšu! :c) Jāpērk kāds plāns, plāns audums. Jāiet pa veikaliem meklēt. Negribas. Palikšu bez biksēm. Kā saka mana vecmāmiņa – kas bez biksēm, tas bez bēdām! ;cP

Oda tadžinai

Ak, tadžina! Tu, kas radusies no zemes dzīlēm! Tu, kas podnieka roku apmīļota un mākslinieka otas izkrāsota! Tu, tadžina, kas uguns sildīta pagatavo dārzeņus un gaļu, saglabājot ikkatra individuālo struktūru un garšu! Tu meistardarbs, kas ļauj pagatavot ēdienu bez taukvielām! Tadžina – kā vēl viens pāris palīdzīgu roku virtuvē, kuras ļauj saimniekiem uz stundu atpūsties un baudīt kvalitatīva, mājās gatavota ēdiena garšas buķeti!

Tadžina, Tavs zvanveida vāks ar romantisko gleznojumu liek justies kā eksotiskas zemes virtuvē! Tavs izturīgais termotrauks ir tik izturīgs, ka ļauj gatavot pat uz atklātas uguns!

Ak, tadžina, paldies par šīm un visām nākamajām vakariņām!

Vienvārdsakot, – beidzot esmu tikusi pie vairākus gadus kārotās Latvijā tapušās marokāņu tadžinas. Vairāk informācijas www.tadzinas.lv Vakar gatavoju tītara gaļas gabaliņus ar dārzeņiem (kartupeļiem, burkāniem, puķkāpostu, tomātiem, papriku, sīpoliem)  un tadžinas garšvielām (sastāvā – kumins, fenhelis, čili, paprika, koriandrs). Eh! Gardi! Šodien gatavošu otru porciju – tītara gaļu ar žāvētām aprikozēm vai plūmēm.

Rumpumpeļi jūrmalā

Vakar bija viens jauks, silts vasaras vakars (kas zina, varbūt vienīgais šajā vasarā… ;c) ) un mēs pēc garas, nogurdinošas darba dienas atkrišanas uz dīvāna vietā izlēmām aizbraukt līdz jūrai. Labi, ka nenoslinkojām, jo vakars tiešām bija lielisks! Ūdens gan bija auksts un peldēšanas sezonu neatklājām. Toties manam dēliņam bija gandrīz paradīze zemes virsū, jo TIK lielu smilšukasti viņš vēl nebija redzējis (vispār jau pagājušogad bija, bet tas bija sen un tad tas viņam nebija aktuāli). :c) Tad nu arī ņēmās pa smiltīm uz nebēdu – staigāja, skrēja, rāpoja, stāvēja uz galvas, gulēja, bēra smiltis sev uz galvas utt. Šodien mazā pagalma smilšukaste nabagam drošvien bija reāls atkritiens realitātē. :c)

Bez mazā ķipara izdarībām, mūsu sagurušos prātus patīkami atsvaidzināja un uzjautrināja darbošanās ap mana kolēģa aizdoto fisheye fotokameras objektīvu. Lūk, iepazīstieties – Rumpumpeļu ģimene! :c)

Rumpumpeļu tētis

Rumpumpeļu mamma

mazais Rumpumelis

Te mazais Rumpumpelis kā Mazais Princis – pats uz savas planētas tīra krāterus. :c)