Mans dēliņš draudzējas ar pūcēm jau gandrīz kopš dzimšanas. Tas bija viens no pirmajiem dzīvniekiem, kuru viņš sāka atpazīt grāmatās un attēlot tā ūjināšanu. Tagad, braucot gar mežu un pajautājot, kas dzīvo mežā, atbilde ir zināma – U-ū! Tātad pūcīte! Dīvainā kārtā mēs, vecāki, šo pieķeršanos bijām palaiduši garām un pūcīte mājās parādījās tikai šī mēneša sākumā pēc Brīvdabas muzeja gadatirgus, kur iegādājāmies pūcīti-svilpīti. Manuprāt, lielisks dizains!

Taču vakar, kad dēliņa slimošanas dēļ darbā nekādi nevarēju koncentrēties saviem darba pienākumiem un gribējās savu mazo slimnieciņu k-kā iepriecināt, uzskicēju pūcīti un vakarā diezgan īsā laikā to pašuvu. Tas gan jau bija, kad dēliņš saldi čučēja, tādēļ lielais satikšanās prieks šorīt man izpalika. Šodien abi roku rokā pārvietojas pa māju ūjinādami.

Starp citu, 2011. gads Latvijā ir pasludināts par meža pūces gadu. Zemāk informācija par šo it kā tik parasto putnu.

Meža pūce (latīņu: Strix aluco) ir vidēja izmēra naktsaktīva pūce, kas sastopama lielākajā daļā Eirāzijas un ir parastākā pūču suga Latvijā. Izdala 11 meža pūču pasugas, Latvijā sastopama nominālā pasuga Strix aluco.

Kā ligzdotāja sastopama Palearktikas skujkoku un lapu koku un jauktu koku mežu zonā, mazākā mērā skujkoku mežos. Parastākā pūce Eiropā, ligzdo no Skandināvijas ziemeļos līdz Vidusjūras piekrastei dienvidos. Nav sastopama Skandināvijas, Somijas un Krievijas ziemeļos, kā arī Īrijā un Īslandē. Ārpus Eiropas sastopama Tuvajos Austrumos, Āfrikas ziemeļrietumos un Rietumsibīrijas dienvidos. Nošķirts ligzdošanas areāls Āzijas austrumos un vidienē. Meža pūce ir nometniece visā tās areālā. Labprāt ligzdo ne vien mežos, bet arī parkos, alejās, kapsētās, pat pilsētās – jebkurā vietā, kur pieejami koki ar pietiekoši lieliem dobumiem ligzdošanai un barība.

Meža pūce ir parastākā no 13 Latvijā reģistrētajām pūču sugām, kas bieži sastopama mozaīkveida ainavās, bet ne pārāk bieži mežu masīvos. Iespējamais iemesls šādai biotopu izvēlei ir ligzdošanai piemērotu lielu un dobumainu koku trūkums mežaudzēs.

Sugai ir plašs izplatības areāls un liels īpatņu skaits, tādēļ globālā mērogā tā nav apdraudēta. Vairumā Eiropas valstu (Eiropā dzīvo vairāk kā puse no sugas pasaules populācijas), kurās meža pūces ir sastopamas, netiek novērotas būtiskas to skaita izmaiņas.

 (Avots: Wikipedia)

Meža pūce ir visbiežāk sastopamā no 13 Latvijā reģistrētajām pūču sugām, un tās krāsa variē no gaiši pelēkas līdz tumši rūsganbrūnai. Aktīva krēslā un tumsā, kad meklē barību, pārsvarā – peļveidīgos grauzējus. Ligzdu meža pūce pati negatavo, mazuļu audzēšanai tā meklē lielus koku dobumus. Retos gadījumos ģimenes turpināšanai izvēlas lielas citu putnu būvētās zaru ligzdas vai ēku spraugas, pažobeles un drupas. Pavasara pievakarēs bieži dzirdama pūču tēviņu ūjināšana “huū hu huhuhuhū” vai spalgie mātīšu saucieni “kī-vik”.

(Foto un teksta avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība)