Ideja, kas iesākās kā vēlme piedalīties vēlēšanu nakts koptamborēšanā, izgāzās ar lielu blīkšķi, jo izrādījās, ka man nu pavisam ir aizmirsies kā jātamborē (jeb kā saka mans dēliņšjābumbierē)… ;cP Kamēr citas dalībnieces tamborēja, es bakstījos un ārdījos.

Sākums daudzsološs – izdomāts modelis dēliņa cepurei, piemeklēta dzija jakai pieskaņotos toņos (starp citu, toņu sakritība – absolūta nejaušība, dziju pirku kādu ½ gadu pirms tiku pie jaciņas).

Fiksēts arī nakts darba rezultāts (lai gan nobalsoju jau pa dienu, sestdiena bija piepildīta ar notikumiem un pie adatas ķēros tikai ap 10iem vakarā, kad dēliņš bija nolikts gulēt un māja klusa) pēc kādām 4 vai 5 ārdīšanas reizēm.

Ņemot vērā necilo rezultātu, koptamborēšanas atskaitē nepieteicos, taču tamborēts un ārdīts dažādās stadijās tika vēl vairākkārt, kamēr apmēram pēc nedēļas tapa gatava ne tikai tamborēta cepurīte, bet arī adīta šallīte.

Šallītes ideju man atgādināja Ramona šajā ierakstā, bet kā jau minēju viņas komentāros, no šāda veida šalles realizēšanas pieaugušajam mani vienmēr bija atturējis milzīgais valdziņu skaits, kurš jāuzmet. Tagad, kad ir mazāks (dēliņa) kakliņš, kuru pasargāt no vējiem, šalle tapa ātri. Nepatīkamākais kā vienmēr – neskaitāmie gali, kuri jāsavelk.