Uzmanību! Šis būs pamācošs ieraksts! Virsrakstā izceltā skaidrojumu skatīt zemāk!

 

Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem ierakstiem, tikko kā pagājušo Ziemassvētku laiks man bija īpaši grūts un drūms. Turklāt, mans grinčisms bija tik liels, ka neizsūtīju pat radiem/draugiem apsveikumus, ko biju darījusi gadu no gada. Taču kartītes es sāku gatavot jau savlaicīgi, ar domu – gatavojoties piesaukt svētku sajūtu. Neizdevās.

Turpināju darboties ar vēl vienas iespējas došanu jau reiz izmantotajiem priekšmetiem. Izmantoju k-kad sen pirktu biezu kartonu un salīmēju uz tā dažādu veidu eglītes no biroja caurumotāja krājumiem. Kā neliels akcents jeb zaļā sirsniņa  – eglīte izspiesta no pagājušā gada bilžu kalendāra.

Pašlaik gan es īpaši nebēdājos par to, ko neizdarīju, bet priecājos, ka nākamajiem Ziemassvētkiem jau ir gatavas kartītes! :c)

 

Bet viss augstāk rakstītais bija tikai tāds ievads. :c)

Papildinformācija atvērtām ausīm!

Man kā cilvēkam, kuram griež ausīs dažādi latviešu valodā lielās tautas masās nepareizi lietoti vārdi, uznāk dusmas un ieslēdzas k-kāda taisnīguma sajūta attiecībā pret lietvārda kartīte lietojumu. Tad nu mīļie blogdraugi un citi interesenti, atgādinu (jo skolā mums visiem tas tika mācīts) – latviešu valodā pareizi ir lietot vārdu kartīte, nevis kartiņa.

Citāts no grāmatas Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda (Rīga, Avots, 2002):

„No II un V deklinācijas lietvārdiem atvasina pamazināmās formas ar izskaņu –ītis, –īte, nevis –iņš, -iņa

Piemēram:

suns – sunītis

cālis – cālītis

biete – bietīte

karte – kartīte, nevis kartiņa

kaste – kastīte, nevis kastiņa”

 

Man parasti šādus vārdus, kuri dziļi (un nepareizi) iezagušies manā ikdienas valodā, vieglāk ir paturēt prātā, ja salīdzinu ar kādu citu vārdu, uz kuru darbojas tas pats gramatikas likums un to es lietoju pareizi. Šajā gadījumā var prātā paturēt vārdu „kaste”. Vai tad mēs sakām „kastiņa” vai „kastīte”?… ;c)