Mans vīrs ir īpaši izvēlīgs un es esmu īpaši neiecietīga. Normāls pārītis, ne? ;cP

Redzēdams, ka adu cepuri dēliņam, prasīja, vai varu uzadīt arī viņam. Teicu, ka varu, bet tai pat laikā man acu priekšā uzreiz paslīdēja tās 5-6 cepures, kuras adījusi viņa babiņa un tā arī stāv ne reizi nevilktas. No vienas puses viņu saprotu, jo babiņa adīja no dzijas, kas viņai bija pieejama, pēc modeļa, kas viņai šķita pieņemams un noadāms, bez piemērīšanas un arī bez jautāšanas, vai viņam vispār cepures nepieciešamas, bet no otras puses – negribas, lai mana cepure tiktu tāpat nolikta aizmirstībai. Tāpēc es teicu, ka adīšu, bet, lai viņš pasaka man kādu modeli un kādā krāsā. Viņš izvēlējās melnu krāsu un aptuveni izstāstīja, ko vēlas. Es nopirku dziju (diezgan dārgu, biezu, mīkstu angļu vilnu + mazliet sintētika), piemeklēju i-netā bildes un viņš izvēlējās. Lūk, rezultāts!

Modelis absolūti vienkāršs – pagarināta mice ar strauju noraukumu.

Pagaidām vēl nēsā… :c)