Nu, nav jau tā, ka tie sapņi paši tā piepildās (vismaz man tā nav gadījies). Dažreiz tikai apstākļi kļūst labvēlīgi, lai rīkotos un savus sapņus piepildītu. Dažreiz ir jāpārvērtē savas tā brīža prioritātes un jāatņem laiks k-kam citam. Bet vienmēr – ir jārīkojas!

Nu, labi, tas ievadam viss! Stāsts ir par to, ka es esmu ļoti lepna, priecīga un laimīga, ka beidzot (beidzot!) atradu kopīgu brīvu laiku ar savu citkārt aizņemto vecmāmiņu, lai dotos nelielā plenērā viņas dārzā :c) un mācītos eļļas gleznošanas pamatus.

Esmu priecīga par iegūtajām zināšanām, rezultātu, par kopā ar vecmāmiņu pavadīto laiku ārpus ikdienas un par jaunu tēmu sarunās un rokdarbos ar dēliņu (viņš vēl tuvākās pāris dienas to vien darīja, kā runāja par gleznošanu un gleznoja ar visu, kas pagadījās pa rokai :c) ).

Lūk, kas man izdevās!

Tie, kas no zīmēšanas k-ko saprot, uzreiz pamanīja, ka ar bildi k-kas nav tā, kā vajag; tā karājas gaisā. Jā, tā arī ir! Uzstādījums arī bija iekārtais pods (jā, atklāšu, tas ir ziedošs puķu pods, ja nu īsti no attēla nav nolasāms… ;cP ), tikai atvēlētā laika nepietika, lai gleznu pabeigtu. Tagad tā žūst pie vecmāmiņas šķūnītī, bet ceru pabeigt, kad dabūšu to pie sevis, lai neizskatās tik muļķīgi, bet – varbūt arī atstāšu, jo tas taču ir mans pirmais eļļas darbiņš un tam piestāvētu būt mazliet (vai ļoti) nepareizam. :cD