Vārda diena mežā

4 komentāri

Manuprāt, labākais, ko 100% strādājoši vecāki (t.i. – abi strādā pilnu slodzi un vēl mazliet) var dāvināt savam bērnam ir laiks; laiks, ko pavadīt kopā. Tāpēc kopš atgriešanās darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, vienmēr ņemu brīvu dienu gan  dēliņa vārda dienā, gan dzimšanas dienā. Un turpināšu tā darīt, kamēr viņam tas būs aktuāli. Tā arī pagājušajā piektdienā biju paņēmusi darbā brīvu dienu un mēs ar ciemiņiem devāmies pārgājienā-ekspedīcijā-piknikā pa mežu / jūras krastu.

Ko mēs darījām?

…skatījāmies dabā un meklējām dažādus objektus…

…lūk, daži no tiem (es tos biju sabildējusi dažas nedēļas pirms pasākuma, sakārtojusi uz A4 formāta lapas un izdrukājusi)…

 

 

 

 

 

…atzīmējām tos savās kontrollapās…

…priecājāmies par kopā būšanu un dauzījāmies jūras krastā…

…lasījām sākumpunktā izsniegtajos maisiņos ceļā atrastos atkritumus (paldies, Laine, par ideju! – lai gan Saulkrastu pludmale ir diezgan tīra, tāpat atradās, kāda vēja atpūsta plastmasas pudele vai maisiņš) un pilnīgas nejaušības rezultātā pie pēdējā objekta – atkritumu tvertnes – tos izmetām…

…ēdām karstu gulašzupu (paldies, Ilze, par aizdoto termosu!)…

…bērni saņēma koka medaļas (ar iededzinātiem vārdiem un dažādiem mežā sastopamiem augiem un to daļām – paldies, Karīna, par Instrumentu!) par piedalīšanos…

…ēdām ugunskurkūku (šokolādes-biešu kūku ar ugunskuru no salmiņiem un khmm… želejlācīšiem. Starp citu, lācīšu sārtu tur saskatīja tikai pieaugušie… :c) )…

…bēgām no lietus, bet tas nemaz netraucēja, jo viss svarīgākais jau bija padarīts…

Daži secinājumi:

  • pārgājiens ir lielisks veids puņķainajā gadalaikā pavadīt bērniem kopā laiku ar mazāku iespēju viens otram nodot bacili (nu, vismaz ja salīdzina ar dauzīšanos visiem vienā 11 m2 istabā)
  • atrasties dabā un to vērot ir izglītojoši ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem
  • bērni ir gatavi uz garāku pārgājienu, to ņemt vērā, plānojot maršrutu nākamreiz
  • šī varētu būt lieliska dēliņa vārda dienas tradīcija arī turpmāk (dažādas nerealizētas idejas ārpus kadra palika jau šoreiz)
Advertisements

KINO / Helvetica

Komentēt

Dokumentālā filma Helvetica (Lielbritānija, 2007) ir par tipogrāfiju, grafisko dizainu un pasaules apsēstību ar fontu Helvetica. Izrādās tas tiek izmantots it visur – ielu norādēs, lielāko pasaules uzņēmumu logotipos un reklāmās u.c.! Arī mani kādu laiku pēc šīs filmas noskatīšanās vajāja Helvetica rēgs – mēģināju to atpazīt un pamanīt savās ikdienas gaitās.

FILMA / Séraphine

2 komentāri

Biogrāfiskā drāma Séraphine (Francija, Beļģija, 2008) ir par 20. gadsimta sākumu; par mājkalpotāju, kura no uzkopšanas brīvajā laikā pati vāc sastāvdaļas, jauc krāsas un glezno uz koka dēlīšiem; par to, kā viņu atklāj mākslas eksperts, kolekcionārs (un arī citu slavenu mākslinieku, piem., Pikaso atklājējs); par to, kā aug viņas gleznotprasme. Un kā jau daudziem talantīgiem cilvēkiem, arī viņai ir pilna galva ar putniem.

Filmas varone ir reāla persona Séraphine Louis (1864-1948), zināma kā Séraphine de Senlis.

Man ļoti patika galvenās aktrises Yolande Moreau, kura redzēta arī filmā Amēlija,  tēlojums.

 

Bet viņas gleznas ir tiešām fascinējošas, tās izstaro siltu, rudenīgu gaismu! Uz tām skatoties, man ir sajūta, ka lapas kustas.

Foto avots

Foto avots