Manuprāt, labākais, ko 100% strādājoši vecāki (t.i. – abi strādā pilnu slodzi un vēl mazliet) var dāvināt savam bērnam ir laiks; laiks, ko pavadīt kopā. Tāpēc kopš atgriešanās darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, vienmēr ņemu brīvu dienu gan  dēliņa vārda dienā, gan dzimšanas dienā. Un turpināšu tā darīt, kamēr viņam tas būs aktuāli. Tā arī pagājušajā piektdienā biju paņēmusi darbā brīvu dienu un mēs ar ciemiņiem devāmies pārgājienā-ekspedīcijā-piknikā pa mežu / jūras krastu.

Ko mēs darījām?

…skatījāmies dabā un meklējām dažādus objektus…

…lūk, daži no tiem (es tos biju sabildējusi dažas nedēļas pirms pasākuma, sakārtojusi uz A4 formāta lapas un izdrukājusi)…

 

 

 

 

 

…atzīmējām tos savās kontrollapās…

…priecājāmies par kopā būšanu un dauzījāmies jūras krastā…

…lasījām sākumpunktā izsniegtajos maisiņos ceļā atrastos atkritumus (paldies, Laine, par ideju! – lai gan Saulkrastu pludmale ir diezgan tīra, tāpat atradās, kāda vēja atpūsta plastmasas pudele vai maisiņš) un pilnīgas nejaušības rezultātā pie pēdējā objekta – atkritumu tvertnes – tos izmetām…

…ēdām karstu gulašzupu (paldies, Ilze, par aizdoto termosu!)…

…bērni saņēma koka medaļas (ar iededzinātiem vārdiem un dažādiem mežā sastopamiem augiem un to daļām – paldies, Karīna, par Instrumentu!) par piedalīšanos…

…ēdām ugunskurkūku (šokolādes-biešu kūku ar ugunskuru no salmiņiem un khmm… želejlācīšiem. Starp citu, lācīšu sārtu tur saskatīja tikai pieaugušie… :c) )…

…bēgām no lietus, bet tas nemaz netraucēja, jo viss svarīgākais jau bija padarīts…

Daži secinājumi:

  • pārgājiens ir lielisks veids puņķainajā gadalaikā pavadīt bērniem kopā laiku ar mazāku iespēju viens otram nodot bacili (nu, vismaz ja salīdzina ar dauzīšanos visiem vienā 11 m2 istabā)
  • atrasties dabā un to vērot ir izglītojoši ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem
  • bērni ir gatavi uz garāku pārgājienu, to ņemt vērā, plānojot maršrutu nākamreiz
  • šī varētu būt lieliska dēliņa vārda dienas tradīcija arī turpmāk (dažādas nerealizētas idejas ārpus kadra palika jau šoreiz)