Koptamborēju

4 komentāri

Jā, arī es piedalījos Lindas ierosinātajā koptamborēšanā. Šoreiz bija arī tēma – k-kas jauns, vēl neizmēģināts. Kamēr citas meitenes izmēģina jaunus rakstus un tehnikas (vismaz tās, kas līdz šim brīdim ir atrādījušas), es kā ne visai liela tamborētāja izlēmu tikt cauri vieglāk – izvēlējos palikt pie īsajiem vai vienkāršajiem stabiņiem (nu, nezinu, es to nosaukumus! :c) ), bet mainīt tamborējamo materiālu. Es tamborēju vannas istabas paklājiņu no auduma strēmelēm.

Mana koptamborēšana sākās ap plkst. 14.00 un noslēdzās ap 23.00.

Viss sākās ar čupiņu dažāda baltuma t-kreklu un šķērēm.

Starp citu, šie ir krekliņi ir ar emocionālu pagātni. No kreisās uz labo – universāls krekliņš, kurš bieži tika vilkts k-kam citam apakšā; mīļākais un ļoti nonēsātais sporta t-krekls – mīksts un mīļš bez gala; manas vecmeitu ballītes krekliņš, kurš specifisko uzrakstu (sestdien precos un vēl tikai 2 dienas brīva :c) ) dēļ ticis uzvilkts tikai 1 reizi; pēc mazgāšanas sakrāsojies dzemdību krekls.

Sākot no krekliņa apakšējās malas, griezu apmēram 1 cm platas strēmeles pa spirāli uz augšu. Tad ar 10. izmēra tamboradatu ar visparastākajiem stabiņiem tamborēju pa apli. Tamborēju bez apraksta, tikai uz savu izjūtu. Diemžēl, izjūta pievīla un ieplānotās ovālās formas vietā iznāca taisnstūrveida paklājiņš. :cD Lai gan tas ir pietiekami liels, lai nostātos ar abām kājām, tas vēl nav pabeigts un pāris t-kreklus vēl pietamborēšu. Paklājiņš ir ļoti rijīgs. Līdz esošajam izmēram apēdis 4 t-kreklus un vēl mazliet.

Paldies, Aijai un viņas auduma somām, kuras mani pamudināja uz šo projektu! ;c)

Paldies, Lindai par koptamborēšanas organizēšanu un vadīšanu!

Tamborēts smaganu masētājs mazulim – 2

3 komentāri

Šāds tamborēts tārpiņš (jā, tas ir domāts tārpiņš, lai arī pēc kā tas neizskatītos! :c) ) aizrāpoja pie kādas mazas jaunkundzes raudzībās.

Tamborējuma faktūra masēs smaganas.

Galvā – maigi skanošs plastmasas zvārgulītis.

Pildīts ar sintapona bumbiņām. Mazgājams.

Tamborēts smaganu masētājs mazulim

2 komentāri

Tā nu ir sagadījies, ka pašlaik esmu tādā (reproduktīvā) vecumā, kad daudziem radiem/draugiem riņķī-apkārt dzimst bērni un jādodas tos raudzīt. Man patīk doma par nepieciešamo dāvaniņu saraksta izsūtīšanu (tagad daudzi tādus veido i-netā), taču, ja tāda nav, labprāt dāvinu saimniecībā bērna kopšanā nepieciešamas, praktiskas lietas, piemēram, pamperus (jānoskaidro gan, vai jaunā ģimene tādus vispār lieto). Taču neskatoties uz iepriekš rakstīto, man patīk arī pašai pagatavot kādu nieciņu mazulim.

Kādam mazam puisītim uztamborēju 3 savstarpēji savienotus riņķus pildītus ar sintaponu, lai varētu mazgāt (uztamborēta trubiņa, piepildīta un sašūta kopā). Riņķīšiem ir patīkama, mazliet rievota struktūra, kas, manuprāt, būs noderīgi, kad nāks zobiņi un niezēs smaganiņas.

Drošvien, lieki piebilst, cik priecīga es biju kopā ar Z-sv apsveikumu savā pasta kastītē saņemt arī šo foto, kur redzams, ka mantiņa tiek lietota… :c)

Foto: puisīša vecāki

Skanējis: Canons

Mazliet iemīlējies cirka zilonis

8 komentāri

Iepriekšējā ierakstā minēto notikumu sakarā beidzot pieķēros un realizēju ieceri par snuķēnu. Gribējās iepriecināt (un arī k-kā nodarbināt) savu slimnieciņu. Pirmoreiz snuķēnus ieraudzīju šeit, bet pavisam nesen par tiem atgādināja Biene.

Mans ir tamborēts no nezināmam mērķim paredzētas rupjas dzijas, taču, neskatoties uz dzijas raupjumu, zilonītis izdevās diezgan rotaļīgs un romantisks.

Un ņemot vērā, cik veikli zilonēns žonglē ar bumbiņām, viennozīmīgi skaidrs, ka tas ir cirka zilonēns.

Bumbierēta nāģene

9 komentāri

Ideja, kas iesākās kā vēlme piedalīties vēlēšanu nakts koptamborēšanā, izgāzās ar lielu blīkšķi, jo izrādījās, ka man nu pavisam ir aizmirsies kā jātamborē (jeb kā saka mans dēliņšjābumbierē)… ;cP Kamēr citas dalībnieces tamborēja, es bakstījos un ārdījos.

Sākums daudzsološs – izdomāts modelis dēliņa cepurei, piemeklēta dzija jakai pieskaņotos toņos (starp citu, toņu sakritība – absolūta nejaušība, dziju pirku kādu ½ gadu pirms tiku pie jaciņas).

Fiksēts arī nakts darba rezultāts (lai gan nobalsoju jau pa dienu, sestdiena bija piepildīta ar notikumiem un pie adatas ķēros tikai ap 10iem vakarā, kad dēliņš bija nolikts gulēt un māja klusa) pēc kādām 4 vai 5 ārdīšanas reizēm.

Ņemot vērā necilo rezultātu, koptamborēšanas atskaitē nepieteicos, taču tamborēts un ārdīts dažādās stadijās tika vēl vairākkārt, kamēr apmēram pēc nedēļas tapa gatava ne tikai tamborēta cepurīte, bet arī adīta šallīte.

Šallītes ideju man atgādināja Ramona šajā ierakstā, bet kā jau minēju viņas komentāros, no šāda veida šalles realizēšanas pieaugušajam mani vienmēr bija atturējis milzīgais valdziņu skaits, kurš jāuzmet. Tagad, kad ir mazāks (dēliņa) kakliņš, kuru pasargāt no vējiem, šalle tapa ātri. Nepatīkamākais kā vienmēr – neskaitāmie gali, kuri jāsavelk.

Strīpaina jaciņa ar lāča spēku

9 komentāri

Pirms atrādīt pašu jaciņu, man jāpiemin, ka tā varēja tā arī netapt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mana vīra babiņa, kura ir uz gultas un to vien dara, kā ziemās ada un vasarās tamborē, dēliņam saadīja neskaitāmus cimdus, zeķes un dažas jakas pirms viņš vispār bija dzimis. :c) Diemžēl, tāda priekšlaicīga apadīšana ir izgāzusies, jo pašlaik no visām jaciņām neviena neder – vai nu pa mazu, vai arī pa lielu.

Otrkārt, neskatoties uz to, ka nekad neesmu bijusi nekāda nopietnā adītāja, man arī nav bijusi vēlēšanās k-ko adīt. Atceros, kā kopā ar Bieni gaidot savus mazuļus (mums bija noteikts viens dzemdību dienas termiņš), man bija pilnīgi vienaldzīgi tie daudzie skaistie pūriņa komplekti, kurus bija uzcakinājusi Biene. Man tie patika, bet pašai negribējās pat vismazākās zeķītes darināt. Reiz pat grūtniecības dullumā par to sastresojos (jo tas tak nav normāli, ka topošajai māmiņai negribas neko radīt, iegādāties savam mazulim) un iegādājos baby dziju neitrālās krāsās (līdz pašām dzemdībām īsti nezināju un negribēju zināt, ko gaidu). Tā vēl šodien tā dzija stāv plauktā… :c)

Varbūt abi augstāk minētie ir savstarpēji saistīti un manu tā jau ne visai lielo vēlēšanos nomierināja doma, ka ir taču babiņa, kas jau ir saražojusi adījumu kalnus līdz pat skolas vecumam. :c)

BET šoreiz bija citādi un, kad dēliņa drēbju atvilknēs pēkšņi vairs nebija nevienas adītas jaciņas, kura derētu, izlēmu, ka to uzadīšu pati un babiņai nejautāšu. Kad, neko ļaunu nenojaušot, :c) Bienei ieminējos, ka esmu ieplānojusi uzadīt jaciņu, dzija jau ir, tikai jāatrod – KĀ, viņa ātri uzskicēja shēmu, pēc kādas adīt un aprēķināja, cik valdziņu man jāuzmet. :c) Nu, vairs nevarēju spirināties un atlikt šo darbiņu. :cD Tā nu tapa pirmā pašas adītā jaciņa manam dēliņam pēc sekojošas shēmas (un ar regulāru pielaikošanu pie jaciņas, kura pašlaik der).

Kā redzams, adīju reglānu, kad priekša un mugurpuse adītas kopā. Nav sarežģīti un bez tam 2 vīles, ko sašūt mazāk… :c) Adīju no 3 krāsu itāliešu dzijām (50% vilna, 50% akrils, 140 m/50 g) pavisam gludā adījumā ar  adatām Nr. 3,25, tikai piedurkņu gali, apkaklīte un jaciņas apakša ir sviķelī 1/1 un adīta ar adatām Nr. 4.

Kopumā ar paveikto esmu apmierināta, tikai tā arī nekļuva skaidrs kāds sīkums – kā panākt, lai abas noraucamās malas veidojas vienādi glītas. Ja adīju pēc grāmatas apraksta, izskatījās briesmīgi, ja klausīju Bienes ieteikumam un adīju dažus valdziņus griezti, bija jau labāk, bet ne pavisam.

Un pats nepatīkamākais un ilgākais process man beigās izvērtās visa sašūšana kopā un diegu galu savilkšana. Kad tas beidzot bija izdarīts, iešuvu oranžas (tādas kā mājās bija) podziņas un uztamborēju tādas pašas krāsas lācēna sejiņu, kuru piešuvu uz piedurknes.

Ak, jā un vēl! Lai arī regulāri piemērīju un adīju it kā ar rezervi, jaciņa rudenī noteikti vairs nederēs. Ja ķermeņa daļai ir rezerve, tad piedurknes ir sanākušas tieši laikā vai pat varbūt milimetru pa īsu. :c( Būs jāada vēl viena jaciņa! :c)

Lāča galviņu tamborēju pēc sekojošas shēmas, kura izfotografēta no kādas ne man piederošas grāmatas, tāpēc nosaukumu un autoru nepateikšu.

Un kas vēl interesanti. Adot šo jaciņu, atklājās, ka es visu laiku gan labiskos, gan kreiliskos valdziņus biju adījusi griezti. Kurš gan man to bija iemācījis?… Ja ar labiski griezto ātri tiku skaidrībā un pāriet uz parasto labisko adījumu nebija problēmu, tad ar kreilisko valdziņu adīšanu gāja daudz grūtāk. Sākumā ilgi blenzu uz abu veidu aprakstu, kamēr vispār sapratu, ar ko tie atšķiras. Kad sāku mēģināt, izrādījās, ka tas ir TIK sarežģīti adīt parasto kreilisko valdziņu un tas drīzāk likās kā grieztais! :c) Redz, kādas atklāsmes no vienas mazas jaciņas! :c)

 

P.S. Un, paldies, Maiju par manas iedvesmas noķeršanu aiz astes! ;c)

Sargeņģelis

Komentēt

Lai gan sargeņģeļi, manuprāt, vairāk ir nepieciešami šeit cilvēkiem uz zemes, man gribējās iepriekšējā ierakstā minētajai vīra tantei pagatavot eņģelīti. Viņa bija ļoti jauks cilvēks, kurš parasti, kad ciemojāmies vīra laukos, aprunājās arī ar manu dēliņu. Tāpēc šis eņģelītis tapa kā atvadu dāvana viņai no mana dēliņa, kurš, protams, ir pārāk mazs, lai tanti atcerētos, bet es noteikti viņam rādīšu bildītes un stāstīšu par viņu.

Šis bija mans pirmais eņģelītis un es to gatavoju pēc šīs shēmas, kuru kādreiz atradu Picasas albumu plašumos.

Tamborēju no kokvilnas tambordiega un, lai gan tamboradatu tā pa īstam (neskaitot adījumu aptamborēšanu) rokā biju ņēmusi tikai skolas laikā, tas izrādījās daudz vienkāršāk, nekā sākumā likās. Tā kā man mājās nav īstas tamborēšanas grāmatas ar elementāriem tamborēšanas pamatu aprakstiem, tad izmantoju mustura tamborēšanas ABC. Vispirms pēc shēmas uztamborēju svārciņus, tad spārniņus un visbeidzot galvu. Galvu piepildīju ar sintaponu un pietamborēju spārniņiem. Tad spārnus pārlocīju uz pusēm un pietamborēju svārkiem. Izveidoju cilpiņu, aiz kā eņģelīti pakarināt. Nu tas ir gatavs!

Un tagad, kad ir tapis šis pirmais, man ir skaidrs, ka noteikti būs vēl, bet, cerams, jau kādiem priecīgākiem brīžiem .