Koptamborēju

Jā, arī es piedalījos Lindas ierosinātajā koptamborēšanā. Šoreiz bija arī tēma – k-kas jauns, vēl neizmēģināts. Kamēr citas meitenes izmēģina jaunus rakstus un tehnikas (vismaz tās, kas līdz šim brīdim ir atrādījušas), es kā ne visai liela tamborētāja izlēmu tikt cauri vieglāk – izvēlējos palikt pie īsajiem vai vienkāršajiem stabiņiem (nu, nezinu, es to nosaukumus! :c) ), bet mainīt tamborējamo materiālu. Es tamborēju vannas istabas paklājiņu no auduma strēmelēm.

Mana koptamborēšana sākās ap plkst. 14.00 un noslēdzās ap 23.00.

Viss sākās ar čupiņu dažāda baltuma t-kreklu un šķērēm.

Starp citu, šie ir krekliņi ir ar emocionālu pagātni. No kreisās uz labo – universāls krekliņš, kurš bieži tika vilkts k-kam citam apakšā; mīļākais un ļoti nonēsātais sporta t-krekls – mīksts un mīļš bez gala; manas vecmeitu ballītes krekliņš, kurš specifisko uzrakstu (sestdien precos un vēl tikai 2 dienas brīva :c) ) dēļ ticis uzvilkts tikai 1 reizi; pēc mazgāšanas sakrāsojies dzemdību krekls.

Sākot no krekliņa apakšējās malas, griezu apmēram 1 cm platas strēmeles pa spirāli uz augšu. Tad ar 10. izmēra tamboradatu ar visparastākajiem stabiņiem tamborēju pa apli. Tamborēju bez apraksta, tikai uz savu izjūtu. Diemžēl, izjūta pievīla un ieplānotās ovālās formas vietā iznāca taisnstūrveida paklājiņš. :cD Lai gan tas ir pietiekami liels, lai nostātos ar abām kājām, tas vēl nav pabeigts un pāris t-kreklus vēl pietamborēšu. Paklājiņš ir ļoti rijīgs. Līdz esošajam izmēram apēdis 4 t-kreklus un vēl mazliet.

Paldies, Aijai un viņas auduma somām, kuras mani pamudināja uz šo projektu! ;c)

Paldies, Lindai par koptamborēšanas organizēšanu un vadīšanu!

Tamborēts smaganu masētājs mazulim – 2

Šāds tamborēts tārpiņš (jā, tas ir domāts tārpiņš, lai arī pēc kā tas neizskatītos! :c) ) aizrāpoja pie kādas mazas jaunkundzes raudzībās.

Tamborējuma faktūra masēs smaganas.

Galvā – maigi skanošs plastmasas zvārgulītis.

Pildīts ar sintapona bumbiņām. Mazgājams.

Tamborēts smaganu masētājs mazulim

Tā nu ir sagadījies, ka pašlaik esmu tādā (reproduktīvā) vecumā, kad daudziem radiem/draugiem riņķī-apkārt dzimst bērni un jādodas tos raudzīt. Man patīk doma par nepieciešamo dāvaniņu saraksta izsūtīšanu (tagad daudzi tādus veido i-netā), taču, ja tāda nav, labprāt dāvinu saimniecībā bērna kopšanā nepieciešamas, praktiskas lietas, piemēram, pamperus (jānoskaidro gan, vai jaunā ģimene tādus vispār lieto). Taču neskatoties uz iepriekš rakstīto, man patīk arī pašai pagatavot kādu nieciņu mazulim.

Kādam mazam puisītim uztamborēju 3 savstarpēji savienotus riņķus pildītus ar sintaponu, lai varētu mazgāt (uztamborēta trubiņa, piepildīta un sašūta kopā). Riņķīšiem ir patīkama, mazliet rievota struktūra, kas, manuprāt, būs noderīgi, kad nāks zobiņi un niezēs smaganiņas.

Drošvien, lieki piebilst, cik priecīga es biju kopā ar Z-sv apsveikumu savā pasta kastītē saņemt arī šo foto, kur redzams, ka mantiņa tiek lietota… :c)

Foto: puisīša vecāki

Skanējis: Canons

Mazliet iemīlējies cirka zilonis

Iepriekšējā ierakstā minēto notikumu sakarā beidzot pieķēros un realizēju ieceri par snuķēnu. Gribējās iepriecināt (un arī k-kā nodarbināt) savu slimnieciņu. Pirmoreiz snuķēnus ieraudzīju šeit, bet pavisam nesen par tiem atgādināja Biene.

Mans ir tamborēts no nezināmam mērķim paredzētas rupjas dzijas, taču, neskatoties uz dzijas raupjumu, zilonītis izdevās diezgan rotaļīgs un romantisks.

Un ņemot vērā, cik veikli zilonēns žonglē ar bumbiņām, viennozīmīgi skaidrs, ka tas ir cirka zilonēns.

Bumbierēta nāģene

Ideja, kas iesākās kā vēlme piedalīties vēlēšanu nakts koptamborēšanā, izgāzās ar lielu blīkšķi, jo izrādījās, ka man nu pavisam ir aizmirsies kā jātamborē (jeb kā saka mans dēliņš – jābumbierē)… ;cP Kamēr citas dalībnieces tamborēja, es bakstījos un ārdījos.

Sākums daudzsološs – izdomāts modelis dēliņa cepurei, piemeklēta dzija jakai pieskaņotos toņos (starp citu, toņu sakritība – absolūta nejaušība, dziju pirku kādu ½ gadu pirms tiku pie jaciņas).

Fiksēts arī nakts darba rezultāts (lai gan nobalsoju jau pa dienu, sestdiena bija piepildīta ar notikumiem un pie adatas ķēros tikai ap 10iem vakarā, kad dēliņš bija nolikts gulēt un māja klusa) pēc kādām 4 vai 5 ārdīšanas reizēm.

Ņemot vērā necilo rezultātu, koptamborēšanas atskaitē nepieteicos, taču tamborēts un ārdīts dažādās stadijās tika vēl vairākkārt, kamēr apmēram pēc nedēļas tapa gatava ne tikai tamborēta cepurīte, bet arī adīta šallīte.

Šallītes ideju man atgādināja Ramona šajā ierakstā, bet kā jau minēju viņas komentāros, no šāda veida šalles realizēšanas pieaugušajam mani vienmēr bija atturējis milzīgais valdziņu skaits, kurš jāuzmet. Tagad, kad ir mazāks (dēliņa) kakliņš, kuru pasargāt no vējiem, šalle tapa ātri. Nepatīkamākais kā vienmēr – neskaitāmie gali, kuri jāsavelk.