Kakao trifeles ar pistāciju krēma pildījumu

7 komentāri

Man trifeles (tās, kuras konfektes) negaršo! Taču man garšo pistācijas! Šis nebūs kulinārs ieraksts. Un virsrakstā minētais saldums man ienāca prātā, kad bija gatavs mans šī gada adventa laika vainags. Cik vēsi urbāns tas bija pagājušogad, tik silti pūkains tas ir šogad!

Vainags gatavots no balta samta auduma atgriezuma, un šokolādes un pistāciju krāsas dēliņa bēbīšlaika uzplēsta džempera un rāpulīša.

Izgriezu lielu daudzumu 3 dažāda izmēra apļus (izmantoju krūzes un glāzes kā šablonus), kurus no malas uz vidu sagriezu tādos kā gliemezīšos/spirālēs. Tad ņēmu karstās līmes pistoli un, rullējot no ārējās malas uz vidu, līmēju rozītes.

Saveidotās rozītes līmēju uz pagājušā gada vainaga. Jā, makaroniem pa virsu, jo negribēju tos plēst nost! Nē, tomēr noplēsu gan salīmētās rozītes, gan pagājušā gada makaronus nodīrāju un pārlīmēju rozītes tikai uz salmu pamatnes. Izskatās daudz labāk!

Sveces liku mazās tējas sveces, jo manam dēliņam dzīve rit ļoti ātri un dažādi vertikāli izvirzījumi mēdz attapties uz grīdas horizontālā stāvoklī.

Priecīgu un gaišu gaidīšanas laiku!

Advertisements

KINO / Shanghai Express

1 komentārs

Filmu Shanghai Express (ASV, 1932) skatījos pagājušajā nedēļā apmeklētā mūzikla „Marlēna” Dailes teātrī iespaidā, tāpēc, ka galvenajā lomā Marlēna Dītriha (Marlene Dietrich). Mūzikls radīja vēlmi sameklēt vairāk informācijas par Marlēnas Dītrihas dzīvi, paklausīties viņas izpildīto mūziku (visas brīvdienas griezu uz riņķi – Lili Marlen, Falling in Love Again, Another Spring, Another Love, Kisses Sweeter Than Wine u.c. skaņdarbus ar senatnes pieskaņu. Eh!…), kā arī noskatīties kādu filmu. Nejaušības pēc izvēle krita tieši uz šo filmu. Filma par kurtizānes mīlestību uz kara fona.

 

KINO / Hideous Kinky

Komentēt

Sestdienas vēlā vakarā (kāpēc visas daudz maz labās filmas tiek rādītas tik vēlu?…) pa LTV1 noskatījos filmu Marakešas Ekspresis (Hideous Kinky, Lielbritānija, Francija, 1998). Pirmkārt, man nav skaidrs, kāpēc filmai latviešu valodā šāds tulkojums, kurš galīgi nesakrīt ar oriģinālo nosaukumu angļu valodā. Ņemot vērā, ka filma ir no mazas meitenes viedokļa, manuprāt, angliskais nosaukums ir daudz trāpīgāks un atbilstošāks.

Filma ir par jaunas sievietes meklējumiem pēc patiesības un mīlestības; par viņas un viņas divu mazo meitu ceļojumiem un piedzīvojumiem Marokā. Filma no jaunākās (5 gadus vecās) meitas skatu punkta. Man filma patika un lika aizdomāties, vai vēlme sasniegt savas ambīcijas ir stādāma augstāk par mazu bērnu vēlmēm un vajadzībām.

Galvenajā lomā Keita Vinsleta (Kate Winslet).

Saadīties, sapīties

3 komentāri

Pēc Bienes nejauši iesētas sēklas (sak’ – paskaties tai lapā tāda interesanta rota uzadīta), kādu vakaru tiešām uzķēros, ieskatījos un pagatavoju sev adītu kakla rotu.

Lai gan kaklarotas ikdienā nenēsāju (neskaitot smalku, īsu zelta ķēdīti ar kuru eju pat gulēt), šodien šo uzliku uz darbu un… jutos labi! :c)

Idejas oriģinālā mājvieta šeit, kur atrodams arī sīks un vienkāršs tapšanas process, tādēļ to neatkārtošu. Varu vien piebilst, ka rota top no divām garām adītām lentām ar tādiem kā pogcaurumiem un tad abas lentas tiek vērtas viena otrai cauri.

Arī it kā kreisā puse veido skaistu rakstu.

Paldies, Biene, par sēklu! Ir vēl dažas idejas šai sakarā radušās. ;c)

KINO / Girl with a Pearl Earring

2 komentāri

Kā drošvien daudzi Latvijas iedzīvotāji, arī es vakar pa LTV skatījos filmu Meitene ar pērļu auskaru (Girl with a Pearl Earring, UK, LU, 2003). Lai gan pirms gadiem, šķiet, četriem-pieciem (?) tieši šajā laikā – novembrī ap savu dzimšanas dienu, lasīju šo grāmatu angļu valodā kādā Francijas klosterī kalnainā apvidū, filmu vēl nebiju redzējusi. Filma patika, bet grāmata tomēr labāk (varbūt vides dēļ, kur to lasīju)! Vairs neatceros savas sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas, taču, skatoties filmu, radās daudz pārdomu par laiku, kad norisinās darbība (17. gs.) – par vīriešu/sieviešu lomu ģimenē/sabiedrībā; par šķirām un to tiesībām/pienākumiem.

Galvenajās lomās viena no manām iemīļotākajām aktrisēm Skārleta Johansone (Scarlett Johansson) un Kolins Fērts (Colin Firth).

 

Girl with a Pearl Earring

Kā nogalināt ķirbi

2 komentāri

Saka, ka līdz Mārtiņiem jāpabeidz visi zemes, rudens darbi. Pieņemsim, ka tas attiecas arī uz ievārījumu gatavošanu! Es vakar piepildīju pēdējās burciņas ar ķirbju ievārījumu.

Vispār es neesmu nekāda ievārījumu vārītāja un pati esmu to darījusi tikai kādas pāris reizes savā mūžā un pārējās kopā ar mammu vai vecmāmiņu bērnībā, taču šogad iegāju azartā un gribējās izmēģināt dažas receptes. No ķirbja. Jā, jā, no ķirbja! Tā taču ir lielākā no ogām!

Vispirms pagatavoju šo versiju – ķirbis+ābols+apelsīna sula+kanēlis, kuru caur Aijas kādu blogierakstu  uzgāju šeit (Četrās Sezonās).

 

Oriģinālversija:

Sastāvdaļas:

  • 500g ķirbja
  • 500g ābolu – nomizotu, serdītes izņemtas
  • 200ml svaigi spiestas apelsīnu sulas
  • 50ml svaigi spiestas citronu sulas
  • 1 apelsīnam norīvēta miziņa
  • šķipsna kanēļa
  • 500g ievārījuma cukura
  • 50ml ruma (ja vēlies)

Rezultāts:

  • 6x200ml burciņas.

Pagatavošana:

  • Ķirbi un ābolus sagriez gabaliņos, liec katlā, pievieno apelsīnu un citronu sulu, apelsīna miziņu, sautē zem vāka, līdz ķirbis un āboli mīksti.
  • Ja vēlies viendabīgāku masu, visu samīci.
  • Pievieno cukuru un kanēli, turpini vārīt 10–15 minūtes, ja vēlies, pievieno rumu.
  • Pildi sterilizētās burkās, atdzesē pilnībā, aizvāko.

Mana variācija:

Sastāvdaļas apmēram pusi uz pusi, bet ķirbis mazliet mazāk. Visu nomizo, sagriež, liek katlā. Es ūdeni nelēju, bet varbūt mazliet vajadzēja. Vārīju līdz augļi/ogas jūk ārā. Sablenderēju. Piespiedu sulu no 2 apelsīniem un ½ citrona. Piebēru cukuru kā rakstīts uz iepakojuma (lietoju 1 pret 3 ievārījuma cukuru). Maisīju un vārīju vēl kādas 5 min. Pildīju izmazgātās, karstās burkās.

Miziņu nerīvēju, kanēli kādu tējkaroti piebēru. Rumu nelēju.

Garša eksotiska un šo ievārījumu ēda pat lielākie ķirbju nemīlētāji un skeptiķi (jāatzīstas gan, ka es viņiem neteicu, kas ir sastāvā, tikai devu degustēt ar grauzdētām tostermaizēm :c) ), un daži no viņiem pat paprasīja recepti.

Otra ievārījuma – ķirbis+žāvētas aprikozes – recepte ir no kāda ziņu portāla (neesmu gan saglabājusi no kura, bet šķiet tas bija apollo.lv).

Oriģinālversija:

Sastāvdaļas:

1,5 kg ķirbja
100 g žāvētu aprikožu
2 citroni
500 g cukura
1 paciņa pektīnvielas ievārījumiem

Pagatavošana:

Aprikozes aplej ar ūdeni, atstāj uz nakti. Ķirbi nomizo, sarīvē uz rupjās rīves, pielej ūdeni, kur mirkušas aprikozes, liek vārīties.

Aprikozes sagriež nelielos gabaliņos. Kad ķirbis savārījies putrā (ķirbi var arī sablenderēt) , pieliek aprikozes un turpina vārīt. Citronam norīvē mizu, pieliek ievārījumam, izspiež sulu, pieliek ievārījumam. Beigās pieliek cukuru, vāra 10 minūtes uz mazas uguns, beigās pieliek pektīnvielu, vāra trīs minūtes, pilda burkās. Var izmantot arī ievārījumu cukuru, kur šī pektīnviela jau pievienota cukuram.

Mana variācija:

Sastāvdaļas uz aci, bet ar domu, ka jābūt tam 1,5 kg ķirbja. Aprikozes izmērcēju ~12 stundas. Ķirbi nerīvēju, bet sagriezu kubiņos. Pievienoju aprikožu ūdeni. Vārīju. Kad ķirbis sāka jukt ārā, pievienoju sagrieztas aprikozes. Mazliet pavārīju un tad pierīvēju citrona miziņu un piespiedu 2 citronu sulu. Visu sablenderēju. Piebēru 1 pret 3 ievārījuma cukuru ar pektīnu. Vārīju vēl kādas 5 min. (līdz izkusa cukurs) un  pildīju karstās burkās.

Garšo pēc aprikozēm.

 

Tā nu es visādos veidos mēģinu nogalināt ķirbja dabisko garšu! :c) Taču, lai neliktos, ka man ķirbji tik ļoti nepatīk, varu padalīties ar recepti, kuru man piespēlēja darba kolēģis, bet vispār tā esot no kāda vietējā TV kulinārijas šova.

Krāsnī cepts ķirbis

Sagriež ķirbi (pēc pieredzes – garšīgāks ir tāds, kurš nejūk ārā) kubiņos. Pārlej ar eļļu, pārber sāli, svaiga timiāna lapiņas (ir vērts nopirkt svaigas, jo garšo labi). Visu ar rokām apmaisa un pārliek cepešpannā. Vietām sasprauž lauru lapas. Cep cepeškrāsnī līdz ķirbis mīksts un mazliet apbrūninājies.

Es vēl pa vidu liku folijā ietītu gaļas gabalu pārbērtu ar sāli, pipariem, to pašu timiāna zariņu un saslēptiem ķiplokiem – cepeti. Man tas viss kopā garšo pēc Ziemassvētkiem!

Nu, un tad noslēgumam vēl piefiksēšu šeit vēl vienu šīs vasaras/rudens sezonas gardumu – ābolu biezeni ar kondensēto pienu, kuru atradu šeit pie Andras.

Oriģinālversija:

1) 3kg nomizoti un no serdēm iztīrīti āboli (es ņēmu dzidros ābolus)

2) apmēram 300g cukura (daudzums variējams individuāli pēc garšas)

3) 1 bundžiņa kondensētais piens (ar cukuru)

4) 200ml ūdens

 

Sagrieztos ābolus aplej ar ūdeni un vāra uz nelielas uguns, līdz āboli maina krāsu un sāk daļēji izjukt. Tad pievieno cukuru un turpina vārīt,  lai cukurs ir izšķīdis (es turpināju vārīt vēl apmēram 5 min un maisīju, lai nepiedegtu). 

Iegūto masu atdzesē un pēc tam sablenderē, lai iegūtu vienmērīgu un krēmīgu konsistenci. Pēc tam pievieno kondensēto pienu un atkal visu sablenderē/ saputo kopā un liek vēlreiz katlā vārīties, lai “uzmet burbuli”. Tālāk lej karstās, izsterilizētās burciņās un glabā vēsumā.

Mana variācija:

Viss gandrīz kā rakstīts, tikai āboli bija dažādi un daudzums uz aci, cukuru liku mazāk un nedzesēju, jo mans blenderis ne to vien ir piedzīvojis.

Gatavoju vairākas reizes un vienai no porcijām liku klāt banānus (3 gab. uz augstākminēto daudzumu ābolu).

Ļoti, ļoti garšīgs! Gandrīz kā Spilvas, bet daudz labāks! Kā mans vīrs teica, kad pagaršoja – atgādina bērnību! :c)

Tādi lūk, man šīs sezonas atradumi/atklājumi!

 

Bet šodien tak Mārtiņdiena! Un mans Matīsiņš divu džentlmeņu izpildījumā mēdz pārvērsties par Martiņu (ar īso „a” gan). Abiem puišiem māsiņu sauc Marta un gribēdami pasaukt Matīsu, bet ātrumā sajauc un nosauc par Martiņu. Bet tas nekas! Mans dēliņš toties regulāri abu vārdus sajauc vietām! :c) Sveicieni džekiem! ;c)

Priecīgus svētkus!

GRĀMATA / Savaldi sava bērna dusmu lēkmes

2 komentāri

Džeimss Dobsons

Savaldi sava bērna dusmu lēkmes

Izdevējs: Viņa Vārds Manī

Tā kā manam mazajam mīļajam dēliņam ik pa laikam nāk virsū pamatīgas dusmu lēkmes, ķēros pie šīs grāmatas ar lielām cerībām rast reālus risinājumus, kā tikt ar tām galā. Taču pamatīgi vīlos, jo autors pārstāv to vecāku/speciālistu grupu, kas atbalsta bērnu fizisku sodīšanu, kas man liekas nepieņemama. Vispār grāmata radīja ļoti pretrunīgas sajūtas, jo no vienas puses pat varu piekrist, ka labāk ir bērnu k-kādā (kādā?) veidā sodīt uzreiz, nevis uzvilkties, sakrāt dusmas un nodot pa pilnu programmu (un vēl vairāk), taču no otras puses apzināti nodarīt bērnam sāpes audzināšanas (vietas ierādīšanas) nolūkos arī neliekas pareizi.

Foto avots