Man trifeles (tās, kuras konfektes) negaršo! Taču man garšo pistācijas! Šis nebūs kulinārs ieraksts. Un virsrakstā minētais saldums man ienāca prātā, kad bija gatavs mans šī gada adventa laika vainags. Cik vēsi urbāns tas bija pagājušogad, tik silti pūkains tas ir šogad!
Vainags gatavots no balta samta auduma atgriezuma, un šokolādes un pistāciju krāsas dēliņa bēbīšlaika uzplēsta džempera un rāpulīša.
Izgriezu lielu daudzumu 3 dažāda izmēra apļus (izmantoju krūzes un glāzes kā šablonus), kurus no malas uz vidu sagriezu tādos kā gliemezīšos/spirālēs. Tad ņēmu karstās līmes pistoli un, rullējot no ārējās malas uz vidu, līmēju rozītes.
Saveidotās rozītes līmēju uz pagājušā gada vainaga. Jā, makaroniem pa virsu, jo negribēju tos plēst nost! Nē, tomēr noplēsu gan salīmētās rozītes, gan pagājušā gada makaronus nodīrāju un pārlīmēju rozītes tikai uz salmu pamatnes. Izskatās daudz labāk!
Sveces liku mazās tējas sveces, jo manam dēliņam dzīve rit ļoti ātri un dažādi vertikāli izvirzījumi mēdz attapties uz grīdas horizontālā stāvoklī.
Priecīgu un gaišu gaidīšanas laiku!