Baltā pūce uz t-krekla

Dāvana draudzenei dzimšanas dienā – ar auduma krāsām (flomasteri no Tiger) apzīmēts t-krekls (H&M).

Īpašs prieks, ka viņa – putnu pazinēja-jaunā ornitoloģe :c) uzreiz atpazina, kuru pūci biju domājusi attēlot – balto pūci. :c)

Starp citu, Zanīt, gaidu atsauksmi, vai putns pēc mazgāšanas nav aizlidojis, jo ar flomasteriem darbojos pirmo reizi. ;c)

Priecīga cepure ar bumbuli

Vēsākās dienās un, lai dauzītos pa sniegu, arī šogad dēliņš nēsā šo pagājušajai sezonai adīto cepuri. Siltākām dienām un reizēm, kad nav plānots vārtīties kupenās, uzadīju (Latvijas) vilnas strīpainīti ar bumbuli.

Ar jaunu cepuri pat sniegs labāk garšo!

3 apaļi gadi

Oho! Vairāk kā divi mēneši kopš pagājušā ieraksta! Nav tā, ka apzināti būtu ņēmusi kādu blogpauzi, vienkārši rudens/ziema nav mana mīļākā sezona un tā vietā, lai komunicētu ne tikai virtuāli, bet diemžēl arī aci-pret-aci, daudz labprātāk palienu zem segas un nebāžu ārā degunu. Es katru gadu cenšos pieradināt un iemīlēt šos gadalaikus, bet – neizdodas… Šogad vispārējo noskaņojumu padara drūmāku dažādas izmaiņas un neskaidrības darbā, kā arī mans mazais eņģelītis-dēliņš, kuram kopš 2.5 gadu vecuma ir 3gadnieka krīze visā tās krāšņumā. Nepietiek, ka visam jānotiek pēc viņa prāta, kas šajā vecumposmā būtu tā kā normāli, bet viņš dažādos veidos terorizē tieši mūs – vecākus (ar citiem ir gandrīz jēriņš); arī bez dārziņa apmeklējuma ir samācījies sliktus vārdus, kuros dusmu uzplūdā mūs sauc (bet dusmu uzplūdi var būt par jebko – par to, ka jāģērbjas, lai ietu ārā; par to, ka mantas jāsavāc; par to, ka jāiet gulēt, jo pulkstens rāda vienpadsmit utt.); neguļ pusdienslaiku, bet arī vakarā neiet gulēt līdz pusnaktij un tad ar lielu kašķi un brēkšanu pa visu rajonu. Un tā katru vakaru… Es esmu fiziski nogurusi. Kā jau k-kur izteicos, ka tik neizgulējusies es nejutos pat tad, kad visu diennakti viņu baroju ar krūti. :c)

Nu, tā! Esmu izpurpinājusies, tagad jābūt uz kādu laiku vieglāk! :c)

Bet vispār šīs dienas ieraksts bija paredzēts par godu manam dēliņam, jo vēl viens gads ir paskrējis un viņš kļuvis 3 gadus vecs. Tā kā šis Z-sv/Jaungada laiks visai mūsu ģimenei bija slimošanas laiks, tik plašas un savlaicīgi plānotas svinības, kā pagājušajā gadā, netika rīkotas. Taču tēma bija tik un tā. Šoreiz – ZOO! Vispirms jau aicinājām ciemiņus naksnīgā pastaigā pa Rīgas zoodārzu, kur vēl līdz janvāra beigām turpinās akcija Ziemas naktis, kad pēc plkst. 16.00 ieejas maksa ir tikai 1 LVL. Kopumā zoodārzā pavadījām ~2 stundas un apskatījām ne tikai dzīvniekus ārā,

bet arī telpās.

Ēdām siltas picmaizītes un dzērām tēju no termosa.

Biju sagatavojusi arī dažus, manuprāt, maziem bērniem saprotamus faktus par dažiem dzīvniekiem.

Vai zinājāt, ka tikko piedzimis ķengurēns sver mazāk par 1 (!) gramu un mammas somā dzīvo līdz ~9 mēn. vecumam?

Vai zinājāt, ka kamieļiem kupros ir tauku rezerves (nevis ūdens!) un kupru lielums norāda uz dzīvnieka veselības stāvokli un vecumu?

Vai zinājāt, ka žirafe dienā barojas 16-20 stundas un mēnesi spēj iztikt bez ūdens? Un vai esiet aizdomājušies, ka tikko piedzimis žirafēns krīt no 2 m augstuma, jo mamma to dzemdē stāvus?

Vai zinājāt, ka ziemeļbrieži ir vienīgā briežu suga, kurai ragi ir abu dzimumu dzīvniekiem?

Vai zinājāt, ka leduslāča āda ir melna un vilna bezkrāsaina (nevis balta!)?

Vai zinājāt, ka nīlzirgi dienu pavada ūdenī (lai gaisa ietekmē neizžūtu biezā, bet jutīgā āda), bet naktī dodas krastā baroties? Un visbeidzot! Vai zinājāt, ka Rīgas zoodārza nīlzirgs Funtiks īstenībā ir meitene? :c)

Lai mājās akcentētu ZOO tēmu, istabu izdekorējām ar 80 iepriekšējā naktī piepūstiem mini baloniem un no kartona izgrieztiem dzīvnieku siluetiem. Dzīvniekus izvēlējos tādus, kuri sastopami tieši Rīgas Zoo, taču ne visi izraisīja bērnu interesi, gadījās mums pa ceļam vai bija sastopami mājās. Kur ir polārlācis???

Bērniem tika dots uzdevums atminēt siluetus, kas gandrīz 100% arī izdevās; tikai lemuru visu laiku sauca par kaķi. :c)

Daži ciemiņi piekrita arī aicinājumam uz kūku mājās. To šoreiz pagatavoju kā pūcīti (sveiciens visiem pūču faniem :c) ).

Kūka tā pati šajā ierakstā minētā burkānkūka, tikai ar maskarpones siera krēmu (saputota 1/2 gl. pūdercukura ar 200 ml saldo krējumu; pievienots 250 g maskarpones siers un sasmalcināti, lobīti valrieksti).

Daudz laimes mīlulīt!

Bildē redzama ne tikai dēliņa bailīgā sajūsma, bet aiz uguns arī manas vecmāmiņas gleznotā bilde, kura ir gandrīz tikpat veca, kā dēliņš – viņam gleznā ir apmēram 3 mēneši.

 

Vārda diena mežā

Manuprāt, labākais, ko 100% strādājoši vecāki (t.i. – abi strādā pilnu slodzi un vēl mazliet) var dāvināt savam bērnam ir laiks; laiks, ko pavadīt kopā. Tāpēc kopš atgriešanās darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, vienmēr ņemu brīvu dienu gan  dēliņa vārda dienā, gan dzimšanas dienā. Un turpināšu tā darīt, kamēr viņam tas būs aktuāli. Tā arī pagājušajā piektdienā biju paņēmusi darbā brīvu dienu un mēs ar ciemiņiem devāmies pārgājienā-ekspedīcijā-piknikā pa mežu / jūras krastu.

Ko mēs darījām?

…skatījāmies dabā un meklējām dažādus objektus…

…lūk, daži no tiem (es tos biju sabildējusi dažas nedēļas pirms pasākuma, sakārtojusi uz A4 formāta lapas un izdrukājusi)…

 

 

 

 

 

…atzīmējām tos savās kontrollapās…

…priecājāmies par kopā būšanu un dauzījāmies jūras krastā…

…lasījām sākumpunktā izsniegtajos maisiņos ceļā atrastos atkritumus (paldies, Laine, par ideju! – lai gan Saulkrastu pludmale ir diezgan tīra, tāpat atradās, kāda vēja atpūsta plastmasas pudele vai maisiņš) un pilnīgas nejaušības rezultātā pie pēdējā objekta – atkritumu tvertnes – tos izmetām…

…ēdām karstu gulašzupu (paldies, Ilze, par aizdoto termosu!)…

…bērni saņēma koka medaļas (ar iededzinātiem vārdiem un dažādiem mežā sastopamiem augiem un to daļām – paldies, Karīna, par Instrumentu!) par piedalīšanos…

…ēdām ugunskurkūku (šokolādes-biešu kūku ar ugunskuru no salmiņiem un khmm… želejlācīšiem. Starp citu, lācīšu sārtu tur saskatīja tikai pieaugušie… :c) )…

…bēgām no lietus, bet tas nemaz netraucēja, jo viss svarīgākais jau bija padarīts…

Daži secinājumi:

• pārgājiens ir lielisks veids puņķainajā gadalaikā pavadīt bērniem kopā laiku ar mazāku iespēju viens otram nodot bacili (nu, vismaz ja salīdzina ar dauzīšanos visiem vienā 11 m² istabā)
• atrasties dabā un to vērot ir izglītojoši ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem
• bērni ir gatavi uz garāku pārgājienu, to ņemt vērā, plānojot maršrutu nākamreiz
• šī varētu būt lieliska dēliņa vārda dienas tradīcija arī turpmāk (dažādas nerealizētas idejas ārpus kadra palika jau šoreiz)

Kopprojekts – mazais, zaļais, kustīgais

…Kas tas ir? Tās ir riepšūpoles!

Pusriepa + dēlis + krāsa + virve = šūpoles (ideja no šejienes)

Vīrs ar ripzāģi pārzāģēja riepu (mēs ar dēliņu nepiedalījāmies, bet esot bijis diezgan grūti un ļoti smirdīgi), es to (un dēli) nopūtu ar krāsu (pirkta DEPO), vīrs visu izurba, salika un saskrūvēja kopā. Mēs abi ar vīru bezgala lepni, bet dēliņam citas prioritātes – opja tikko nopirktais batuts. :c)