Cukini pankūkas

4 komentāri

It kā jau šajā receptē nav nekā īpaša, taču ņemot vērā ātrumu, ar kādu 5 (!!!) pankūkas šodien pazuda mana dēliņa vēderā, nolēmu piefiksēt šeit, lai neaizmirstu un kādreiz atkal pagatavotu.

Receptei uzdūros šajā blogā. Pagatavošana gaužām vienkārša. Sajauc kopā 1 rīvētu vidēja izmēra cukini, 2 ēd.k. smalki sagrieztu sīpolu, 2 sakultas olas, 2 ēd.k. miltu, sāli un piparus. Cep uz sakarsētas pannas. Ēd siltas ar salsu, svaigo sieru, mūsu platuma grādos, drošvien, ar krējumu, bet mēs ēdām bez nekā un bija gardi!

Advertisements

Pazudusī šķelto zirņu zupa ar šķiņķi

1 komentārs

Šo zupu (pareizāk gan būtu teikt – putru) pirms kāda laika uzgāju šajā blogā. Pagatavoju, man tā ļoti garšoja. Kad gribēju to pēc laika pagatavot atkārtoti, izrādījās, ka recepti neesmu saglabājusi. Nu, nav jau tur nekā sarežģīta un gatavoju tāpat uz aci, bet gribējās atrast, jo neatceros, bija jāpievieno kartupeļi vai nebija. :c)

Tā nu dažas stundas pavadīju rokoties pa blogiem līdz beidzot atradu! Oriģinālo recepti var atrast šeit, bet te pierakstīšu savu īso variantu, lai ir pie vietas un nākamreiz atkal nav jārokas. :c)

Katlā liek 2 1/4 gl. šķelto zirņu, 8 gl. ūdens, 1 sasmalcinātu sīpolu, 1 gl. kubiņos sagrieztas selerijas saknes un tik pat burkānu. Uzvāra un tad uz nelielas uguns sutina apm. 3 stundas. Oriģinālajā receptē ir minēta arī versija, kad gatavo 6 (!!!) h kādā īpašā slow food pagatavošanai paredzētā crock pot, kas drošvien ir populārs ASV. Man daudz par daudz likās jau tās >3 h parastajā zupas katlā. :c) Kad vira ir gatava, pievieno piparus un sāli (k-kur lasīju, ka šķeltajiem zirņiem un lēcām sāli pievieno vārīšanas beigās, kad tie jau ir gatavi, pretējā gadījumā tie ilgi nepaliekot mīksti), un pirms pasniegšanas – kubiņos sagrieztu šķiņķi. Šķiņķa izvēle atkarīga no katra paša vēlmēm un iespējām.

Iespējams selerijas saknes dēļ, kuru, manuprāt, novērtējam un lietojam par maz, zupa ir tiešām ļoti garda!

Pauze un daudzi – paldies

1 komentārs

Šodien pēc divu nedēļu pārtraukuma mana dzīve vairāk vai mazāk ir atgriezusies savās sliedēs. Pēdējās nedēļas mūsu (paplašinātajā) ģimenē tika atkal pavadītas uz sēru nots, jo mana vīra mammai atklāja galvā audzēju, tas tika steidzami operēts. Nu jau viss ir gandrīz  labi, jo ir saņemta atbilde, ka audzējs bijis labdabīgs, bet pēdējās padsmit dienas mūsu šaurajā 44 m2 dzīvoklītī brīžiem dzīvojām 5, brīžiem 4 cilvēki – visi uzvilkti no stresa. Un jāsaka visas šīs dienas es jutos kā ciemiņš savās mājās, jo vīra mātei un māsai ir talants visu vadību pārņemt savās rokās un nepieņemt mūsu dzīves ritmu. Tā nu es līdz šodienai nebiju rokās paņēmusi nevienu iesākto rokdarbu un nebiju noskatījusies nevienu filmu, grimu nelielā depresijā. BET – lai dzīvo pavasaris un lai ciemiņiem labi klājas – viņu mājās!… :c) Šodien beidzot izvēdināju visu māju un elpoju podiņos saziedējušās hiacintes pilnu krūti! :c)

Visa augstāk minētā dēļ, neesmu pateikusi daudzus jo daudzus – PALDIES!

Pirmkārt, Irēnai un Aijai par jau sen saņemto “paldies” par piedalīšanos “Lai top dāvana!” konkursā. Tā kā šai sakarā sen jau viss visos iesaistītajos blogos ir pateikts (par organizēšanu, par iedvesmošanu utt.), tad es saku vienkāršu, bet ne mazāk sirsnīgu – paldies!

Otrkārt, Maijai un Daigai, kuras ir atzinušas, ka ieskatās manā burtnīcā. :c)

Paldies par novērtējumu, bet es šo tradīciju neturpināšu, jo man tas pārāk atgādina ķēdes vēstules. Un bez tam man tiešām nav 5 mīļāko blogu. Manā bookmark-u sarakstā ir kādi 40 blogi (gan vietējie, gan ārzemju), kuros regulāri ieskatos, lasu, priecājos, bēdājos līdzi, iedvesmojos, dažreiz (reti gan) arī k-ko iekomentēju.

 

Un visbeidzot gribu pateikt lielu PALDIES tiem vairākiem desmitiem anonīmo (un ne tik anonīmo) sekotāju, kuri ielūkojas šeit katru dienu, bet neko jaunu nesaskata, bet vēl joprojām turpina to darīt. :c)

Lai visiem košs pavasaris!

 

 

KINO / It’s Kind of a Funny Story

Komentēt

Filma It’s Kind of a Funny Story (ASV, 2010) ir par 16 gadīgu puisi, no kura citi un viņš pats sagaida (pārāk) daudz. Nespēdams tikt ar to galā, viņš attopas īsi pirms pašnāvības veikšanas un pats piesakās psihiatriskajā klīnikā. Viņu ievieto pieaugušo nodaļā, kur cerētā viena vakara vietā viņš pavada nedēļu, pārvērtē savu dzīvi, atklāj sevī jaunus talantus un atrod draugus un mīlestību. Viszīmīgākie man šķita filmas pēdējie kadri, kad galvenais varonis nesapņoja par lielām lietām, bet izbaudīja it kā pelēko ikdienu, uzstādīja šķietami mazus mērķus un tos sasniedza.

KINO / The Tango Lesson

Komentēt

Filmu The Tango Lesson (Lielbritānija, Francija, Argentīna, Vācija, Nīderlande, 1997) pirms kādiem  2 gadiem man ieteica kolēģe kura mani un mūsu kopējo kolēģi – manu deju partneri, savaņģoja uz tango kursiem. Šī filma mums abiem esot jānoskatās, jo tango dejas pamatus un burvību tur atklājot labs un slavens tango dejotājs no Argentīnas Pablo Verón. Nezinu, kā mans partneris – vai noskatījās, bet es to nomētāju pa datoru līdz pat šodienai.

Nenoliedzami tā ir ļoti laba sajūtu filma par sievieti (Sally Potter starp citu, viņa ir gan galvenās lomas tēlotāja, gan režisore) labākajos gados (varētu būt ap 50), kura izlemj apgūt tango. Neiztikt arī bez mīlestības. Bet kopējo noskaņu veido vairāki elementi. Vispirms jau tas, ka filma lielākoties ir melnbalta, kas tai piešķir īpašu šarmu. Daļa filmas darbības notiek Parīzē. Filmai ir rāms, plūstošs ritms. Tajā ir lieliska (tango) mūzika. Un, protams, tango deja it visur – dzīvojamā istabā, uz skatuves, deju klubos, Parīzes ielās un lidostā!

Eh, kā sagribējās ļauties… mūzikai … partnerim… kaislei…

Strīpaina jaciņa ar lāča spēku

9 komentāri

Pirms atrādīt pašu jaciņu, man jāpiemin, ka tā varēja tā arī netapt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mana vīra babiņa, kura ir uz gultas un to vien dara, kā ziemās ada un vasarās tamborē, dēliņam saadīja neskaitāmus cimdus, zeķes un dažas jakas pirms viņš vispār bija dzimis. :c) Diemžēl, tāda priekšlaicīga apadīšana ir izgāzusies, jo pašlaik no visām jaciņām neviena neder – vai nu pa mazu, vai arī pa lielu.

Otrkārt, neskatoties uz to, ka nekad neesmu bijusi nekāda nopietnā adītāja, man arī nav bijusi vēlēšanās k-ko adīt. Atceros, kā kopā ar Bieni gaidot savus mazuļus (mums bija noteikts viens dzemdību dienas termiņš), man bija pilnīgi vienaldzīgi tie daudzie skaistie pūriņa komplekti, kurus bija uzcakinājusi Biene. Man tie patika, bet pašai negribējās pat vismazākās zeķītes darināt. Reiz pat grūtniecības dullumā par to sastresojos (jo tas tak nav normāli, ka topošajai māmiņai negribas neko radīt, iegādāties savam mazulim) un iegādājos baby dziju neitrālās krāsās (līdz pašām dzemdībām īsti nezināju un negribēju zināt, ko gaidu). Tā vēl šodien tā dzija stāv plauktā… :c)

Varbūt abi augstāk minētie ir savstarpēji saistīti un manu tā jau ne visai lielo vēlēšanos nomierināja doma, ka ir taču babiņa, kas jau ir saražojusi adījumu kalnus līdz pat skolas vecumam. :c)

BET šoreiz bija citādi un, kad dēliņa drēbju atvilknēs pēkšņi vairs nebija nevienas adītas jaciņas, kura derētu, izlēmu, ka to uzadīšu pati un babiņai nejautāšu. Kad, neko ļaunu nenojaušot, :c) Bienei ieminējos, ka esmu ieplānojusi uzadīt jaciņu, dzija jau ir, tikai jāatrod – KĀ, viņa ātri uzskicēja shēmu, pēc kādas adīt un aprēķināja, cik valdziņu man jāuzmet. :c) Nu, vairs nevarēju spirināties un atlikt šo darbiņu. :cD Tā nu tapa pirmā pašas adītā jaciņa manam dēliņam pēc sekojošas shēmas (un ar regulāru pielaikošanu pie jaciņas, kura pašlaik der).

Kā redzams, adīju reglānu, kad priekša un mugurpuse adītas kopā. Nav sarežģīti un bez tam 2 vīles, ko sašūt mazāk… :c) Adīju no 3 krāsu itāliešu dzijām (50% vilna, 50% akrils, 140 m/50 g) pavisam gludā adījumā ar  adatām Nr. 3,25, tikai piedurkņu gali, apkaklīte un jaciņas apakša ir sviķelī 1/1 un adīta ar adatām Nr. 4.

Kopumā ar paveikto esmu apmierināta, tikai tā arī nekļuva skaidrs kāds sīkums – kā panākt, lai abas noraucamās malas veidojas vienādi glītas. Ja adīju pēc grāmatas apraksta, izskatījās briesmīgi, ja klausīju Bienes ieteikumam un adīju dažus valdziņus griezti, bija jau labāk, bet ne pavisam.

Un pats nepatīkamākais un ilgākais process man beigās izvērtās visa sašūšana kopā un diegu galu savilkšana. Kad tas beidzot bija izdarīts, iešuvu oranžas (tādas kā mājās bija) podziņas un uztamborēju tādas pašas krāsas lācēna sejiņu, kuru piešuvu uz piedurknes.

Ak, jā un vēl! Lai arī regulāri piemērīju un adīju it kā ar rezervi, jaciņa rudenī noteikti vairs nederēs. Ja ķermeņa daļai ir rezerve, tad piedurknes ir sanākušas tieši laikā vai pat varbūt milimetru pa īsu. :c( Būs jāada vēl viena jaciņa! :c)

Lāča galviņu tamborēju pēc sekojošas shēmas, kura izfotografēta no kādas ne man piederošas grāmatas, tāpēc nosaukumu un autoru nepateikšu.

Un kas vēl interesanti. Adot šo jaciņu, atklājās, ka es visu laiku gan labiskos, gan kreiliskos valdziņus biju adījusi griezti. Kurš gan man to bija iemācījis?… Ja ar labiski griezto ātri tiku skaidrībā un pāriet uz parasto labisko adījumu nebija problēmu, tad ar kreilisko valdziņu adīšanu gāja daudz grūtāk. Sākumā ilgi blenzu uz abu veidu aprakstu, kamēr vispār sapratu, ar ko tie atšķiras. Kad sāku mēģināt, izrādījās, ka tas ir TIK sarežģīti adīt parasto kreilisko valdziņu un tas drīzāk likās kā grieztais! :c) Redz, kādas atklāsmes no vienas mazas jaciņas! :c)

 

P.S. Un, paldies, Maiju par manas iedvesmas noķeršanu aiz astes! ;c)

KINO / Labyrinth

Komentēt

Šo rītu iesāku ar pasaku filmu Labirints (Labyrinth, Lielbritānija, ASV, 1986) no manas bērnības, lai gan šķiet toreiz es to tā arī nenoskatījos. Stāsts ir par meiteni (Jennifer Connelly), kura atstāta mājās pieskatīt savu apmēram gadu veco brālīti, kurš nepārstāj raudāt, dusmās vēlas, lai (sliktie) rūķi viņu savāc. Tā arī notiek. Tad viņa, protams, saprot, kādu kļūdu pieļāvusi un cauri labirintam dodas uz galvenā rūķa Deivida Bovija (David Bowie) pili brālīti glābt. Kā jau pasakās notiek, beigās visi ir glābti un dzīvo ilgi un laimīgi.

Bet tas bezspēks ilgstoši raudoša zīdaiņa priekšā filmas sākumā likās tik pazīstams… :c)