Cukini pankūkas

It kā jau šajā receptē nav nekā īpaša, taču ņemot vērā ātrumu, ar kādu 5 (!!!) pankūkas šodien pazuda mana dēliņa vēderā, nolēmu piefiksēt šeit, lai neaizmirstu un kādreiz atkal pagatavotu.

Receptei uzdūros šajā blogā. Pagatavošana gaužām vienkārša. Sajauc kopā 1 rīvētu vidēja izmēra cukini, 2 ēd.k. smalki sagrieztu sīpolu, 2 sakultas olas, 2 ēd.k. miltu, sāli un piparus. Cep uz sakarsētas pannas. Ēd siltas ar salsu, svaigo sieru, mūsu platuma grādos, drošvien, ar krējumu, bet mēs ēdām bez nekā un bija gardi!

Pazudusī šķelto zirņu zupa ar šķiņķi

Šo zupu (pareizāk gan būtu teikt – putru) pirms kāda laika uzgāju šajā blogā. Pagatavoju, man tā ļoti garšoja. Kad gribēju to pēc laika pagatavot atkārtoti, izrādījās, ka recepti neesmu saglabājusi. Nu, nav jau tur nekā sarežģīta un gatavoju tāpat uz aci, bet gribējās atrast, jo neatceros, bija jāpievieno kartupeļi vai nebija. :c)

Tā nu dažas stundas pavadīju rokoties pa blogiem līdz beidzot atradu! Oriģinālo recepti var atrast šeit, bet te pierakstīšu savu īso variantu, lai ir pie vietas un nākamreiz atkal nav jārokas. :c)

Katlā liek 2 1/4 gl. šķelto zirņu, 8 gl. ūdens, 1 sasmalcinātu sīpolu, 1 gl. kubiņos sagrieztas selerijas saknes un tik pat burkānu. Uzvāra un tad uz nelielas uguns sutina apm. 3 stundas. Oriģinālajā receptē ir minēta arī versija, kad gatavo 6 (!!!) h kādā īpašā slow food pagatavošanai paredzētā crock pot, kas drošvien ir populārs ASV. Man daudz par daudz likās jau tās >3 h parastajā zupas katlā. :c) Kad vira ir gatava, pievieno piparus un sāli (k-kur lasīju, ka šķeltajiem zirņiem un lēcām sāli pievieno vārīšanas beigās, kad tie jau ir gatavi, pretējā gadījumā tie ilgi nepaliekot mīksti), un pirms pasniegšanas – kubiņos sagrieztu šķiņķi. Šķiņķa izvēle atkarīga no katra paša vēlmēm un iespējām.

Iespējams selerijas saknes dēļ, kuru, manuprāt, novērtējam un lietojam par maz, zupa ir tiešām ļoti garda!

Pauze un daudzi – paldies

Šodien pēc divu nedēļu pārtraukuma mana dzīve vairāk vai mazāk ir atgriezusies savās sliedēs. Pēdējās nedēļas mūsu (paplašinātajā) ģimenē tika atkal pavadītas uz sēru nots, jo mana vīra mammai atklāja galvā audzēju, tas tika steidzami operēts. Nu jau viss ir gandrīz  labi, jo ir saņemta atbilde, ka audzējs bijis labdabīgs, bet pēdējās padsmit dienas mūsu šaurajā 44 m² dzīvoklītī brīžiem dzīvojām 5, brīžiem 4 cilvēki – visi uzvilkti no stresa. Un jāsaka visas šīs dienas es jutos kā ciemiņš savās mājās, jo vīra mātei un māsai ir talants visu vadību pārņemt savās rokās un nepieņemt mūsu dzīves ritmu. Tā nu es līdz šodienai nebiju rokās paņēmusi nevienu iesākto rokdarbu un nebiju noskatījusies nevienu filmu, grimu nelielā depresijā. BET – lai dzīvo pavasaris un lai ciemiņiem labi klājas – viņu mājās!… :c) Šodien beidzot izvēdināju visu māju un elpoju podiņos saziedējušās hiacintes pilnu krūti! :c)

Visa augstāk minētā dēļ, neesmu pateikusi daudzus jo daudzus – PALDIES!

Pirmkārt, Irēnai un Aijai par jau sen saņemto “paldies” par piedalīšanos “Lai top dāvana!” konkursā. Tā kā šai sakarā sen jau viss visos iesaistītajos blogos ir pateikts (par organizēšanu, par iedvesmošanu utt.), tad es saku vienkāršu, bet ne mazāk sirsnīgu – paldies!

Otrkārt, Maijai un Daigai, kuras ir atzinušas, ka ieskatās manā burtnīcā. :c)

Paldies par novērtējumu, bet es šo tradīciju neturpināšu, jo man tas pārāk atgādina ķēdes vēstules. Un bez tam man tiešām nav 5 mīļāko blogu. Manā bookmark-u sarakstā ir kādi 40 blogi (gan vietējie, gan ārzemju), kuros regulāri ieskatos, lasu, priecājos, bēdājos līdzi, iedvesmojos, dažreiz (reti gan) arī k-ko iekomentēju.

 

Un visbeidzot gribu pateikt lielu PALDIES tiem vairākiem desmitiem anonīmo (un ne tik anonīmo) sekotāju, kuri ielūkojas šeit katru dienu, bet neko jaunu nesaskata, bet vēl joprojām turpina to darīt. :c)

Lai visiem košs pavasaris!

 

 

KINO / It’s Kind of a Funny Story

Filma It’s Kind of a Funny Story (ASV, 2010) ir par 16 gadīgu puisi, no kura citi un viņš pats sagaida (pārāk) daudz. Nespēdams tikt ar to galā, viņš attopas īsi pirms pašnāvības veikšanas un pats piesakās psihiatriskajā klīnikā. Viņu ievieto pieaugušo nodaļā, kur cerētā viena vakara vietā viņš pavada nedēļu, pārvērtē savu dzīvi, atklāj sevī jaunus talantus un atrod draugus un mīlestību. Viszīmīgākie man šķita filmas pēdējie kadri, kad galvenais varonis nesapņoja par lielām lietām, bet izbaudīja it kā pelēko ikdienu, uzstādīja šķietami mazus mērķus un tos sasniedza.

KINO / The Tango Lesson

Filmu The Tango Lesson (Lielbritānija, Francija, Argentīna, Vācija, Nīderlande, 1997) pirms kādiem  2 gadiem man ieteica kolēģe kura mani un mūsu kopējo kolēģi – manu deju partneri, savaņģoja uz tango kursiem. Šī filma mums abiem esot jānoskatās, jo tango dejas pamatus un burvību tur atklājot labs un slavens tango dejotājs no Argentīnas Pablo Verón. Nezinu, kā mans partneris – vai noskatījās, bet es to nomētāju pa datoru līdz pat šodienai.

Nenoliedzami tā ir ļoti laba sajūtu filma par sievieti (Sally Potter starp citu, viņa ir gan galvenās lomas tēlotāja, gan režisore) labākajos gados (varētu būt ap 50), kura izlemj apgūt tango. Neiztikt arī bez mīlestības. Bet kopējo noskaņu veido vairāki elementi. Vispirms jau tas, ka filma lielākoties ir melnbalta, kas tai piešķir īpašu šarmu. Daļa filmas darbības notiek Parīzē. Filmai ir rāms, plūstošs ritms. Tajā ir lieliska (tango) mūzika. Un, protams, tango deja it visur – dzīvojamā istabā, uz skatuves, deju klubos, Parīzes ielās un lidostā!

Eh, kā sagribējās ļauties… mūzikai … partnerim… kaislei…